Tēzes valsts un tiesību teorijā

Pirmsokrāta perioda domātāji.
Lietu (parādības) dabu atklāšana uzmanības centrā izvirzīja atšķirību starp veidu un paražu. Veids tika saukts par dabu, bet paraža par vienošanos vai likumu. Sabiedrisko parādību jomā par dabiskā un likumiskā savstarpējām attiecībām , radās jautājums par to nozīmes svarīgumu. Daudzi domātāji sāka tiesības iedalīt dabiskajās tiesībās, kas nākot no pašas dabas un pozitīvajās- cilvēku noteiktās.
Jau pirmsokrāta periodā tiesību un valsts izpratnē iezīmējās divi virzieni. Viens virziens, kas raksturojās ar diktatotisku valsts regulējošu ietekmi visās cilvēka dzīves jomās un cilvēku beztiesīgumu (despotijās) vai arī mēģinājumiem ar valsts varu padarīt cilvēkus vienlīdzīgus to dzīves apstākļos, darbībā un dzīvē. Šo virzienu mūsdienās sauc par otatismu. Tā pamatlicējs ir Spartas likumdevējs Likurgs.
Otrā virziena pamatus lika ieverojamais Atēnas reformators Solons (638.-559.g.). šie likumi, pretstatā Likurga etatismam, balstījās uz brīvības ideju un visu sabiedrības locekļu cenzētu piedalīšanos valsts lietu kārtošanā.…