Tiesības. Teorija

Tiesību pamatavots romāņu - ģermānu tiesību saimes valstis ir normatīvie akti. Normatīvo aktu vispārsaistošajam raksturam atbilst nepieciešamība tos publicēt. Likumu publicitāti jau izseni nodrošina oficiālie likumu izdevumi. Ir zināms princips, ka likuma nezināšana pati par sevi nav tiesiski pietiekams attaisnojums nodarītam pārkāpumam: ja likums ir noteiktā kartībā izsludināts - tātad tiesību adresātam par to ir jāzina. Tomēr pieņēmums, ka tiesību adresāti zina visus izsludinātos likumus, ir maldīgs. Likumu apjoma dēļ tas vispār nav iedomājams. Pat lieliski pārzinot spēkā esošos normatīvos aktus, nav iespējams garantēt faktisko tiesību zināšanu.
Tātad, var vispārīgi secināt, ka likumu uzdevums ir konstatēt tiesību galvenās normas un nostiprināt vispārējus tiesību principus, kas pamatojas taisnīgumā. Turpretim likumu mērķis nav iedziļināties tādu jautājumu detaļās, kas var rasties par katru tēmu jebkurā dzīves situācijā. Savukārt normatīvo aktu piemērošana ir tiesnešu uzdevums. Tiesnešu darba rezultātam - nolēmumam - ir likuma spēks, tas ir obligāts un “pret to jaizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu”. Ja spriedums personam uzliek konkrētus pienākumus, tie ir obligāti pildāmi. Būtiska atškirība ir tā, ka tiesas spriedums neuzliek pienākumus vai saistības neierobežotam personu lokam, kas savukārt ir normatīva akta pazīme. Tādēļ tiesas spriedums uzskatāms par individuālu tiesību avotu attiecīgas lietas dalībniekiem.
…