Vēlīnais klasikas periods. Epikurs. Daba, saskaņā ar viņa natūrfilozofisko koncepciju, attīstās pēc savem likumiem bez dievu iejaukšanās. Dabas izzināšana un cilvēka dzīves cēloņu un mērķu izzināšana ir Epikura ētikas pamati, kuras pamatvērtības ir brīvība, bauda un bezrūpīgs gara miers. Brīvība ir cilvēka atbildība par sava dzīves veida prātīgo izvēli. Brīvība ir ārpus politiskā un tai ir individuāls raksturs. Brīvība ir sasniedzama, noskaidrojot to, „kas ir atkarīgs no mums”. Brīvība ir ārpus nepieciešamības, jo „uz nepieciešamību neattiecās atbildība”.
Valsts galvenais mērķis ir nodrošināt cilvēku drošību, nenodarīt viņiem ļaunumu un pārvarēt bailes. Par valsts un tiesību eksistences pamatu Epikurs uzskata cilvēku līgumu savā starpā par viņu abpusējo drošību un vispārējo labumu. Līgums kā valsts un tiesību pamats paredz pušu vienlīdzību, brīvību un neatkarību. Epikura valsts un tiesību kā līguma skaidrojums vēsturiski ir pirmā šāda veida filozofiski tiesiskā koncepcija.
Stoiķi. Stoicisma pamatlicējs Zenons (333. – 262.gg. p.m.ē.) pirmais ievieš pienākuma jēdzienu, ko saprot kā to, kas jādara saskaņā ar prāta noskaņojumu. Kā vispārējo dabisko likumu stoiķi uzskata likteni kā pavēlošo un vadošo sākumu, kuram ir dievišķais raksturs un jēga. Vadoties pēc vienotā un universālā viesiem cilvēkiem dabiskā likuma grieķu stoiķi un viņu Romas sekotāji: Seneka, Epiktets, Marks Aurēlijs pamatoja kosmopolītiskos priekšstatus par to, ka vis cilvēki ir vienas pasaules valsts pilsoņi. …