1. jaut. Tiesību filozofijas vēsturiskais veidošanās process
Tiesības ir sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Par tiesību būtību ir izteikti dažādi uzskati, pastāv daudzveidīgas tiesību doktrīnas, bet vienotu zinātnisku viedokļu šajā jautājumā nav. Tiesību jēdziens un uzskati laika gaitā ir ļoti mainījušies. Aristotelis uzskatīja, ka tiesības ir politiska taisnība, viduslaikos – dievišķa parādība, Ž. Ruso – vispārēja griba, R. Jērings – aizsargātas intereses, L. Petražickis – imperatīvi atributīvas emocijas, pavēle, juridiskais pozitīvisms.
Tiesību filozofija – zinātnes virziens, kas izstrādā valsts un tiesību vispārējos ontoloģiskos (saistītus ar mācību par esamību) un gnoseoloģiskos (saistītus ar izziņas mācību). Tiesību filozofijas pamatjautājumi ir tiesību būtība, vispārīgais tiesību jēdziens, tiesību jaunrade, valsts un tiesību dialektika, likumība, tiesiskā kultūra.
Antīkā filozofijā (Sokrāts, Platons, Aristotelis) aktīvi tika apspriestas tādas tiesību filozofijas problēmas kā tiesību un taisnīguma, tiesību un likuma, tiesību un spēka attiecības, kā arī tiesību vieta sociālo vērtību hierarhijā.
Tiesību filozofija ir radusies 18.gs. beigās. Tiesību filozofijas krustēvs ir Gustavs Hugo (1764 – 1844). Viņš apstrīd pozitīvistu uzskatus, ka vienīgais tiesību avots ir likums. Blakus likumam pastāv arī tiesības, piem., Anglijā – paražu tiesībām ir tikpat liels spēks kā likumiem. G. Hugo salīdzina tiesības ar valodu un morāli, kas attīstās patstāvīgi.…
