1. Kategoriskais imperatīvs Imanuela Kanta tiesību izpratnē.
“Ētikas metafizikā” (1797) Kants aprakstīja savu ētisko sistēmu, kura balstās uz uzskatu, ka saprāts ir augstākais morāles kritērijs. Jebkāda veida darbībām jāvadās no saprāta vadītas pienākuma sajūtas, un par morālu nevar uzskatīt nevienu darbību, kas veikta izdevīguma dēļ vai, akli pakļaujoties likuma vai sabiedrības normām. Kants aprakstīja divus saprāta dotu rīkojumu veidus: hipotētiskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un kategoriskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, jo šīs darbības ir nepieciešamas un pareizas. Kategoriskais imperatīvs ir morāles pamats, un Kants to aprakstīja šādi: “Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu.”
Kanta ētiskās idejas ir viņa ticības absolūtajai indivīda brīvībai loģiskās sekas. Šāda brīvība tiek aprakstīta “Praktiskajā prāta kritikā”. Viņš šo brīvību neuztvēra kā anarhijas bezlikumu brīvību, bet gan kā katra cilvēka paša nosacītas “valdības” brīvību, brīvību apzināti paklausīt universa likumiem, ko atklāj saprāts. Viņš uzskatīja, ka katra indivīda labklājība jāuztver kā beigas pašas par sevi un ka pasaule ir ceļā uz ideālu sabiedrību, kurā saprāts “saistītu visus likumizdevējus tādā veidā, ka tie izdotu tādus likumus, ka tie tikpat labi būtu varējuši rasties no visas cilvēces vienotās gribas, un ka tie attiektos pret katru lietu, cikvien tālu tie vēlētos būt pilsoņi, par pamatu ņemot to, vai viņi ir pakļāvušies šai gribai”.
Iztulkojot Kanta formulējumu, var teikt, ka cilvēkam jārīkojas tā, kā visi var darīt, un ja tas tā notiek, tādu rīcību var uzskatīt par morālisku. Piemēram, rīcība, ka persona atstāj savu darba vietu stundu pirms darba laika beigām, nekādi nevar kalpot par piemēru citiem, jo kas gan notiks, ja visi aizies stundu agrāk. Šajā piemērā skaidri redzama Kanta morāles likuma formulējuma pareizība. Taču neizzinot personas rīcības motīvus, kategorisku apgalvojumu nevar teikt. Ja šīs personas rīcības motīvs ir nevēlēšanā ilgāk vairs strādāt, tad rīcība viennozīmīgi vērtējama kā nemorāliska, bet ja aiziešanas motīvs ir, lai apkoptu savu slimo māti, šajā gadījumā aiziešana no darba pirms laika var vērtēt attaisnojoši, kā morāliski labu.
Ikvienam cilvēkam ir jāievēro šie kategoriskie likumi, tie ir vispārēji un nepieciešami. Katrai saprātīgai būtnei jādarbojas pēc šiem likumiem un pašai jāizprot to piemērošana, jo tiem ir formāls raksturs – netiek norādīts ko lai cilvēks dara, bet gan kā lai dara.
Ja morāles likumos tiktu ieviests kāds saturs, tie tiktu sašaurināti (līdzīgi kā tiesību normās). To nevar darīt arī tādēļ, ka katram cilvēkam, katrai sabiedrībai un katram laikmetam ir savas morāles prasības un mērķi. Nevar salīdzināt pirmatnējas sabiedrības morāles likumus ar mūsdienu sabiedrības likumiem. Tāpat nevar salīdzināt mazattīstītas valsts un augsti attīstītas valsts morāles normas. Visos gadījumos morāles saturs ir pilnīgi atšķirīgs atkarībā no laika un telpas. Taču viens ir kopējs –kategoriskā forma, kas ir absolūti saistoša.
Bet kas tad ir tas, kas liek cilvēkam šo kategorisko imperatīvu ievērot? Arī Kants uz šo jautājumu nerod atbildi. Viņš saka: kategoriskais imperatīvs ir nozīmīgs pats caur sevi un tātad absolūti nepieciešams. Tas ir jāpieņem tieši tāds, kāds viņš ir. Viņš pamato gan visas citas tikumiskās pavēles, bet pats vairs nav pamatojams.
2. Imanuels Kants par dabisko un pozitīvo tiesību attiecībām.
Kants tiesības ir pakārtojis ētikai, tāpat arī morāli. No tā izriet, ka tiesība nevar ietvert sevī ētikai neatbilstošas pazīmes. Šeit ir redzama šīs teorijas neatbilstība realitātei. Ielūkojoties šodienas tiesību normās nākas secināt, ka nevienmēr tiesību normas atbilst ētikas prasībām. Arī Kants savā filozofijā dažviet ir nonācis pretrunā ar šo paša izvirzīto pakārtojumu. Dabiskās tiesības Kants atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādējādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem.
…
