1.Vēsturiskā tiesību skola kā dabisko tiesību noliegums.
Vēsturiskā tiesību skola noraidīja dabisko tiesību skolas skaidrojumus par tiesībām, kuras atsaucās uz saprātu un lietu dabu kā tiesību izcelsmes avotu. Vēsturiskā tiesību skola uzskatīja, ka tiesības rodas un attīstās tautas vēsturiskās attīstības rezultātā.
Vēsturiskās tiesību skolas aizsācējs bija Gustavs Hugo, bet redzamākais šīs skolas pārstāvis bija Fridrihs Karls fon Saviņjī, kurš norādīja, ka tiesību normas ir ilgstošas kultūras un nacionāli vēsturiskās attīstības rezultāts, ka tiesības ir vēstures produkts.
Saviņjī noraidīja likumdevēja realizētas civiltiesību kodifikācijas ideju, jo uzskatīja, ka tiesības attīstās neatkarīgi no likumdevēja un tikai tiesību zinātne var noteikt, kam jābūt pareizākam. Saviņjī jurisprudencei – tiesību zinātnei – piešķīra tiesībradošu spēku, jo uzskatīja, ka vienīgi tiesību zinātne un tiesu prakse var noteikt, vai ieradums ir pieskaitāms pie paražu tiesībām. Tādējādi tiesību zinātne un tiesa pārņem „atlaistā” likumdevēja lomu.
Mūsdienās vēsturiskā tiesību skola izmantojama, lai pasvītrotu tiesību mainīgo dabu. To ietekmē gan tiesību rašanās vēstures, gan arī mūsu laikmeta sociālie, saimnieciskie, garīgie, kultūras un politiskie strāvojumi. Katra tiesību sistēma ir kopīgās kultūras neatņemama sastāvdaļa, tādējādi tā ir arī šīs kopīgās kultūras vēstures neatņemama sastāvdaļa. …