28. Kritiskā rasu teorija.
Līdz XVII gs. beigām Amerikas kolonijās vergiem nebija nekāda juridiska statusa. XVIII gs. pakāpeniski tika izveidota normatīvā bāze, kas fiksēja verdzību kā pārmantojamu statusu uz mūžu. Līdz Pilsoņu karam ASV likumdošanā detalizēta vergu statusa reglamentācija. Pēc Pilsoņu kara pieņemtie likumi verdzību atcēla, taču segregatīvā likumdošanaparedzēja vienādas, bet šķirtas tiesības, ko dienvidos papildināja ar politisko tiesību ierobežošanu. Desegregatīvo pārmaiņu stadija, kas sākās 20. gs. vidū, bet neskatoties uz formālu segregācijas novēršanu, ne visas problēmas atrisinātas. XX gs. beigās KTP ietvaros rodas kritiskās rasu teorija. Pirmā šī virziena sanāksme 1989. g. Viskonsinas universitātē. Kritiskās rasu teorijas pamatnostādnes: Integrācijas kritika – jāveido pozitīva rasu apziņa. Antidiskriminatīvās doktrīnas kritika – tā vienmēr vienpusēja pret melnajām sievietēm. Analoģijas ar seksismu kritika, jo tiek ignorēta rasu problēmas specifika. Daudzējādās apziņas attīstība – nav iespējami vispārēji humānistiski risinājumi, katrai problēmai sava specifika, kura specifiski jāizprot un jārisina.
29. Analītiskā jurisprudence.
XX gs. otrajā pusē uz pozitīvisma un dažu citu filozofisku koncepciju bāzes veidojas analītiskā filosofija. Tās pamatnostādne: svarīgāka par teorijām, kuras skaidro esamību, ir prasme objektīvi, racionāli izpētīt dažādas problemātiskas mūsdienu civilizācijas situācijas. Tiesības filosofijā ierosmi analītiskai pētniecībai deva Herbarta Harta darbs “Tiesības jēdziens” un Džona Rolsa pētījums “Taisnības teorija” Tās izraisīja plašas diskusijas ASV tiesības pētnieku aprindās, kas noformējās kā analītiskā jurisprudence. Analītiskā jurisprudence situāciju analīzē izmanto no dažādām tiesības koncepcijām aizgūtas nostādnes, galvenokārt no reālistiskās un arī dabiskās tiesības tradīcijām. Galvenie analītiskās tiesības pētniecības virzieni ASV: 1)diskusijas par dabiskās tiesības elementu klātbūtnijebkurā tiesiskā sistēmā (H. Harts, Dž. Finiss), 2)tiesisku situāciju analīze, pētot dažādu apsvērumu lomu tiesas spriešanas procesā (R.Dvorkins). Pastāv arī citi novirzieni: 1)tiesības ekonomiskā analīze (R.Pozners); 2)taisnības mācīšana formālās tiesības vietā (E.d`Amato). Kontinentālajā Eiropā analītiskā tiesības pētniecība attīstās galvenokārt uz hermeneitikas bāzes. Plašākā nozīmē pie analītiskās jurisprudences pieskaitāmi arī vairāki citi tiesības pētniecības novirzieni. Noteikumi un principi tiesībā- 1.Lēmuma pieņemšanu tiesā ne mazāk kā noteikumi ietekmē principi. 2.Noteikumi vienmēr paredz izvēlēties: visu vai neko. Tie nedrīkst būt pretrunā cits ar citu. 3.Principi, pat attiecībā uz vienu un to pat lietu, var arī būt pretrunā cits ar citu. 4.Principus arvien novērtē pēc svara, kāda tiem ir dotās lietas izskatīšanā. 5.Tiesāšana balstoties uz principiem paredz, ka katrai no pusei var būt taisnība. Harta modelis savukārt paredz, ka ir taisnība jau iepriekš paredzēta noteikumos. Tiesnesis - juridiskais Hērakls: Likumdevējs demokrātiskā sabiedrībā rada noteikumus, kuru mērķis aizstāvēt sabiedrības intereses, kopējos mērķus. Tiesiskās sistēmas galvenais uzdevums: aizstāvēt indivīdu tiesības, noteikt, kurai pusei ir taisnība, ja individuālās tiesības nonāk savstarpējos konfliktos vai saduras ar kopējā labuma interesēm. Šo uzdevumu spēj veikt tikai ideāls tiesnesis (juridiskais Hērakls). Viņam perfekti jāzina visa tiesības vēsture, doktrīnas, normatīvā bāze, lietas faktiskie apstākļi u.tml. Uz to jātiecas arī katram juristam, lai viņš būtu spējīgs veikt savu sociālo misiju. Tiesības ekonomiskā analīze- Tiesisko risinājumu izpētē un vērtēšanā par prioritāru uzskata nevis likumības vai taisnības, bet gan ekonomiskā izdevīguma motīvu. 2.Tiesības pētniecību izmantojot ekonomiskās analīzes instrumentus aizsākusies utilitārisma koncepcijā. 3.Ekonomiskās analīzes elementi sastopami amerikāņu reālistiskajā un socioloģiskajās tiesības koncepcijās. 4.Mūsdienās tiesības ekonomisko analīzi uzskata par vienu no analītiskās jurisprudences variantiem. 5.Pazīstamākais pētnieks ASV – Ričards Pozners.
30. Integratīvā jurisprudence.
Līdzās tīri analītiskiem tiesības pētniecības projektiem XX gs. otrajā pusē parādījušās vairākas koncepcijas, kurās mēģināts savienot (integrēt) klasiskās tiesības izpratnes tradīciju pieejas. Iespējami 3 integratīvās jurisprudences varianti: 1) uz pozitīviskās tradīcijas nostādņu pamata (Džeroms Holls); 2) uz dabiskās tiesības konceptuālās bāzes (Karloss Kosio); 3)uz reālistiskās pieejas bāzes (Harolds Bermans). Dž.Holls savā teorijā norāda - Patiesībā tiesības normas to pielietošanas gaitā vienmēr iegūst procesuālu raksturu. Tiesības kā dinamiska “sociāli tiesiska kompleksa” izpratne ietver: 1)tiesības formālo teoriju, jēdzienu loģisko analīzi, pozitīvās tiesības klasifikāciju un sistematizāciju, 2tiesības socioloģiju, kuras uzdevums apjēgt to patieso dzīvi, 3)tiesības aksioloģiju, kura salīdzinātu esošo tiesību un tiesības praksi ar ētiskām normām. Par integratīvās pieejas tiesības aizsācēju tiek uzskatīts argentīniešu tiesībpētnieks Karloss Kassio. Viņa ekoloģiskā koncepcija, par izejas punktu ņemot tiesības vērtībiedabu, aplūko arī citas tiesības noteiksmes: normu kopumu un izpausmi sociālajā pasaulē. Viņš uzsver, ka egoloģiskajos objektos ir jānošķir “morāles lauks” un “tiesības lauks.” Juridiskie vērtējumi vienmēr ir intersubjektīvas divpusējas attiecības, morālie – subjektīvi un vienpusīgi. Kā arī -Tiesība ir uzvedība tās intersubjektīvajā interferencē. Savukārt, H.Bermans savā teorijā norāda – Pastāv trīs galvenās tiesības filosofijas skolas: 1)dabiskās tiesības teorijas, 2)tiesiskais pozitīvisms, 3)vēsturiskā jurisprudence. Vēsture vienmēr noteic, kāpēc par tiesības avotu tiek uzskatīti vai nu: 1)dabiskās tiesības skolas argumenti (daba, morāle, prāts), 2)pozitīvisma argumenti (politiskā griba, tīrās normas). Ar vēsturiskās pieejas palīdzību ir iespējams savienot dabiskās tiesības principus ar pozitīvisma nostādnēm.
…
