Tiesību ietekme uz sabiedrību, tiesību efektivitāte

Leģisprudence paredz piecus fundamentālus likumdevēja pienākumus:
1)Likumdevēja pienākums noskaidrot apstākļus – savākt visu iespējamo informāciju par attiecīgo jautājumu; būt informētam; analizēt, noteikt politiskos mērķus (veikt politisko plānošanu, zinātnisko izpēti);
2)Likumdevēja pienākums izsvērt un līdzsvarot dažādas intereses – jebkura norma ir kompromiss starp dažādu interešu pārstāvjiem. Lai kompromisu atrastu, jāzina atšķirīgās intereses un tās jāizsver (jāpanāk starp tām kompromiss);
3)Likumdevēja pienākums veikt prognozes – prognozēt likuma iedarbību, to, vai likums sasniegs mērķi (nenodarboties ar bezjēdzīgām politiskām lietām, kad parasti uz vēlēšanām apsola kaut ko izdarīt, bet ar to jānodarbojas nākamajiem sasaukumiem – tas degradē sabiedrības uzticību tiesībām);
4)Likumdevēja pienākums ņemt vērā nākotni – kā nākotnē attīstīsies regulējamais jautājums; kādas izmaiņas iespējamas;
5)Likumdevēja pienākums novērtēt likumu iedarbību – vai likums reāli strādā, vai ir iedarbīgs.
LABAS LIKUMDOŠANAS PRINCIPS
Konstitucionālās prasības - likumdevēja padotība tiesību principiem
Eiropas Savienības tiesa jau ir definējusi šāda principa pastāvēšanu – tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai ES tiesību akts izdots pienācīgā procesā.
Polijas Konstitucionālais tribunāls – starplaiks starp likuma pieņemšanu un spēkā stāšanos, lai tiesību piemērotājs varētu ar likumu iepazīties un atbilstoši sākt domāt. Ja starplaiks ir nepietiekams, tad var konstatēt neatbilstību konstitūcijai.
Arī Latvijā Satversmes tiesa skata jautājumus par labu likumdošanu. Satversmē ir divi ,,atspēriena punkti”, pēc kuriem noteikt, no kā sastāv labas likumdošanas princips (64.-likumdošanas tiesības tautai un Saeimai; 90.-zināt savas tiesības) – tie ir četri elementi:
1)likumdošanas procesuālā kārtība;
2)likuma kvalitāte;
3)juridiskā tehnika;
4)likumprojekta sagatavošana.
Rezultāts ir pienācīgā kārtā pieņemts likums.
…