Politiskās un tiesiskās domas virziens, kura pamatā ir dabisko tiesību ideja.
Dabisko tiesību ideja ir tikpat veca kā filozofija. Dabiskās tiesības jau no seniem laikiem bija viens no svarīgiem tiesību teorijas jautājumiem. Dabisko tiesību jēdziens pieder pie senākajām tiesību filozofijas un jurisprudences kategorijām.
Cilvēces doma vienmēr ir centusies radīt ideālas tiesības, kuru autoritāte pamatojas vienīgi uz cilvēka saprātu, taisnības izpratni un sirdsapziņu. Šo tieksmju pamatā ir divas pamattendences, kuras piemīt jebkuram indivīdam:
1)tieksme visu pastāvošo novērtēt kritiski, tātad arī izturēties kritiski pret spēkā esošām tiesībām;
2)tieksme pēc labākas ideālākas kārtības, tātad arī prasības pēc taisnīgām, saprātīgām, ideālām tiesībām.
Par dabiskajām tiesībām ir interesējušies jau senie grieķi un romieši un nebeidz interesēties arī mūsdienās. Gadu tūkstošu un gadsimtu gaitā uzskati par šo tiesību būtību un saturu ir mainījušies un pārveidojušies. Nav vienota uzskata par dabiskajām tiesībām, kādām tām jābūt. Romieši dabiskās tiesības dēvēja par tautas tiesībām. Dabisko tiesību filozofiju dēvē arī par dabisko tiesību skolu, mācību. Grocija nopelns ir tas, ka viņš pirmais savā darbā atdalīja tiesības no reliģijas. Tomass Hobss savā darbā “Par brīvību un nepieciešamību” izsaka atziņu, ka visu cilvēku vienlīdzība izraisa sacensību un naidīgumu. Žans Žaks Ruso norādījis, ka brīvība cilvēkam ir dabas dota. Kants tās uzskatīja par “saprāta tiesībām” – Bierlings par “taisnām tiesībām”, Štamlers par “pareizām tiesībām”. Vēl lielākas atšķirības ir starp dabisko tiesību jēdzienu, kā tas tika saprasts senos laikos un kā to izprot patlaban. Sākotnēji tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Laika gaitā tās tika papildinātas un radītas tādas tiesības, kā tiesība uz personisko neaizskaramību, vienlīdzību likuma priekšā, tiesība netikt pārvērstam par vergu, aizliegums personu spīdzināt un citādā veidā nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojoši ar to apieties, aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē, pret personas reputācijas graušanu, kā arī dzīvokļa un korespondences neaizskaramība. Vēl papildus varētu minēt arī tiesības uz vārda, rīcības, apziņas, publisku sapulču, apvienošanās brīvību, ģimeni, laimi, tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, tiesības uz darbu, izplatīt un iegūt informāciju.
Neskatoties uz to, ka patstāvīgi mainījušies uzskati par dabisko tiesību būtību, cilvēku izpratnē pārveidojies arī šo tiesību statuss, dabisko tiesību ideja vienmēr ir pastāvējusi. Šī ideja ir sabiedrības tieksme pēc lielākas taisnības, pēc ideālām tiesībām, kuru pamatā būtu taisnības un prāta iemiesojums. Neapstrīdamas dabisko tiesību definīcijas vēl nav, bet tās jau no seniem laikiem vienmēr nostata zināmā pretstatā pozitīvajām tiesībām:
1)kā pilnīgas un ideālas normas;…
