TZ ir zinātnes sistēmā ietilpstošā struktūra, kura pieder pie sociālām zinātnēm, ar savām specifiskām iezīmēm, bet arī ar kopējām īpašībām ar citām zinātnēm. Zinātne ir sab-skās apziņas forma (arī realitātes teorētiskais atspoguļojums), izpaužas kā vēsturiski izveidojusies sakārtotu zināšanu, kuru patiesums tiek pārbaudīts un precizēts sab-skās prakses gaitā, sistēma. Lai zināšanu sistēma varētu kļūt par zinātni, tai obligāti jābūt savam izpētīšanas objektam (ir plašāks jēdziens, jo aptver visas ārējās pasaules parādības) un priekšmetam, kā arī savam metodoloģiskajam pamatam. Visām zinātnēm piemīt noteiktas īpašības: -ir patieso zin-nu sistēma, kur svarīgākie elementi ir likumi, principi, kategorijas; -nepārtraukta jaunu zināšanu pieplūde; -katrai zinātnei ir sava speciālā valoda, kuru raksturo loģiskums un precizitāte; -sistēmas saturs, t.i. zināšanās tiek pārbaudītas ar empīriskajiem pētījumiem. Tiesību zinātnei piemīt visas nosauktās īpašības, kā arī tai ir savas iezīmes, kas saistītas ar izziņas objektu – tiesībām. Tiesību zinātne ir sab-skā zinātne, kuras izpētes priekšmets ir tiesības kā sociālo kategoriju, kā īpašu sociālo normu sistēmu un procesus, kas saistīti ar tiesību realizāciju. Jāatzīmē, ka šī definīcija ir attiecināma uz visām tiesību nozarēm, kurām, gandrīz katrai no tām ir tiesības būt dēvētām par zinātni, un attiecīgi katrai ir savi izpētes tiesību zinātnes priekšmeta modificēti varianti, kā arī katras vajadzībām pielāgotās metodes.
4. Tiesību teorijas struktūra.
Struktūra (lat. structura) ir veselā sastāvdaļu savstarpējs izvietojums un sakarība; uzbūve, iekārtojums. Zinātniskās teorijas struktūra ir iekšējā sakarība starp zinātniskās teorijas sadaļām, kas veido šo zinātnisko teoriju, veids kādā dažādas teorijas veseluma daļas sakārtotas attiecībā cita pret citu, kādās korelatīvās saitēs tās atrodas. TT struktūru var skatīt divējādi: kā mācību kursa struktūru un kā zinātnes struktūru. Pirmais ir šaurāks jēdziens attiecībā pret otro. Attiecībā uz otro, TT sastāv no elementiem, kuru starpā (1) kodols ir ideja, kas ir galvenā doma, iecere, ar saturu nosakošo un sistēmu veidojošo funkciju. Pateicoties idejai TT struktūrā iekļaujami zinātnes likumi(2), kuri ir sakarības un attiecības, kas atbilst šādām pazīmēm: vispārīgums, būtiskums, nepieciešamība, atkārtojamība. Tad seko TT kategorijas(3), kas ir plašs jēdziens, jo atspoguļo objektīvās pasaules priekšmetu, parādību vispārējās īpašības, sakarus un attiecības; katrai zinātnei piemīt sava kategoriju sistēma. T kategoriju apgūšana jau pašā studiju sākumā ir svarīgs priekšnoteikums tiesiskās realitātes, tās likumsakarību rašanās, izmaiņu, izbeigšanās un tās sistēmiskās ietekmes procesa saprašanai. Nākošais elements ir tiesību principi(4), kas ir pamatdomas, vadošās idejas, svarīgās regulas, ko izmanto tiesības, tie juridiski nostiprina sab-skās dzīves objektīvās likumsakarības; tie caurstrāvo visas tiesības kopumā. T principi īstenošana dzīvē tiek panākta ar to konkretizāciju tiesību normās, bet atšķirībā no pēdējām, kas ir dogmatisks, sastingušais elements, T princ. paliek neizsmelts un prasa radošu interpretāciju. Principu sistēmā izšķir vispārējus, starpnozaru un nozaru. Zinātniskās izziņas metodes(5) ir (gr. methodos ceļš uz kaut ko) mērķa sasniegšanas veids, zināmā veidā nokārtota darbība, teorētiskās pētīšanas un praktiskās darbības principu un paņēmienu kopums, bez tām nav iespējams risināt ne zinātniskus, ne praktiskus uzdevumus. Juristam ir savs darba instrumentārijs, kurā ietilpst arī metode. Metodes var būt vispārīgās, kā piem., novērošana, salīdzināšana, modelēšana un speciāli jur-skās: socioloģiskā, tehniski juridiskā, normatīvi dogmatiskā. Zinātniski konstatēti fakti(6) ir pēdējais (uz šo brīdi) TT struktūras elements. Fakts (lat. factum padarītais) ir reāls, patiess atgadījums, objektīvs notikums, parādība, rezultāts.
7. Mīti, paražas, rituāli, atļaujas, aizl., pien., un to regul loma.…
