Pirmatnējās kopienas iekārtas uzvedības noteikumi. Tiesību rašanās – valstij sankcionējot pirmatnējās kopienas uzvedības noteikumus un pārvēršot tos vispār obligātās normās, veidojot tiesu un administratīvos precedentus, izdodot normatīvus aktus. Tiesību attiecības ar morāles, reliģiskajām, politiskajām normām. Tiesību izcelsmi un būtību skaidro doktrīnas.
Tiesības – normatīvo nostādņu sistēma, kas balstās uz cilvēcīgā taisnīguma un brīvības idejām, lielākā mērā izpaužas likumdošanā, regulē sabiedriskās attiecības.
Tiesības – visiem saistošu uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē subjektu savstarpējās attiecības, un ir tiesiskās un prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnīguma un vienlīdzības principa.
Tiesības ir sabiedrības optimāls organizācijas modelis. Svarīgākie šā elementa modeļi: Tiesību normas, tiesiskā apziņa, tiesiskās attiecības; Tiesību principi; Tiesību kategorijas un vispirms taisnīguma kategorija; Juridiskās doktrīnas; Tiesiskās darbības metodes, juridiskā tehnika u.c.Pazīstamākās tiesību teorijas, kas skaidro tiesību izcelsmi un jēgu ir piecas, lai gan vēsturiski ir pastāvējušas daudzas.Tiesību būtība- tiesību galvenais iekšējais, relatīvi noturīgais kvalitatīvais pamats, kas atspoguļo to patieso dabu un uzdevumus sabiedrībā.
• Ikdienišķā- par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē, kā tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam.
• profesionālā, ko parasti pielieto juristi – tiesību normu piemērotāji, tā balstās uz tiesību normas satura izpratni. Uztver kā valsts noteikto uzvedības kopumu.
• Doktrinālā jeb zinātniskā izpratne, tā balstās uz tiesību integratīvo definīciju. Tiesības ir sabiedrībā atzīto un oficiāli aizsargātā taisnīguma un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvo gribu saskaņošanu, viņu savstarpējās attiecības.
