1. Sociālās normas un to uzdevumi
SN ir neoficiāli reglamentējoši sabiedrības locekļu kopīgi priekšstati par to, kāda rīcība attiecībās ar citiem cilvēkiem ir vai nav normāla. Normas reglamentē kā drīkst un kā nedrīkst uzvesties. SN tāpat kā daudzi citi cilvēku izgudrojumi nav pašmērķis, bet gan līdzeklis noteiktu mērķu īstenošanai. SN mērķis ir novērst nesakārtotus dzīves trūkumus. Ar to, ka sabiedrības normas pārskatāmā mērā ierobežo pieļaujamo cilvēka rīcību, tās padara citu izturēšanos aprēķināmu un līdz ar to stiprina drošību. Ar to tās nosaka dalībnieku tiesības uz īpašumu un trūkstošo līdzekļu izmantošanu, panākot to ar atbilstošiem piespiedu līdzekļiem, šīs normas garantē konflikta atrisinājumu mierīgā ceļā. SN regulē cilvēka uzvedību. SN dalās 1)pēc satura: morāles (labais, sliktais); politiskās (nosaka publisko varu); estētiskās (skaists, neglīts); organizatoriskās (procesuālās), 2) pēc formas: tiesību; korporatīvās; paražas. SN piemīt trīs galvenie uzdevumi: 1)novērst nesakārtotas sabiedriskās dzīves nedrošību jeb garantēt uzvedības (rīcības) prognozējamību, 2) konfliktu par grūti iegūstamām lietām (trūkstošajām precēm) ievirzīt mierīgā gultnē jeb, citiem vārdiem, nodrošināt sabiedrisko mieru, 3)noteikt zināmas robežas tām personiskām interesēm, kuras īstenojot nenotiek rēķināšanās ar citiem. Tas nepieciešams, lai radītu priekšnosacījumus savstarpēji izdevīgam, kopīgam sabiedriskam darbam
2, Tiesības – īpašs sociālās normas veids. Tiesību norma – abstrakts cilvēka uzvedības modelis, daļēji pamatojas uz praksi, politisko sistēmu, harmonijas apsvērumiem. TN ir pārdomu rezultāts, kas daļēji pamatojas uz taisnīguma, morāles, politikas un sistēmas harmonijas apsvērumiem. Tas ir abstrakts uzvedības priekšraksts, kas nav domāts atsevišķiem vienreizējiem gadījumam. Tā ir vispārēja rakstura norma, kas regulē sabiedrības attiecības. Abstraktums normās atšķiras (civiltiesībās – abstrakta, finansu tiesībās – konkrēta). Tiesību loma ir svarīga un atšķirīga. TN ienes līdzsvaru sociālo normu sistēmā un nodrošina līdztiesību. Sabiedrībā visas atzītās normas ir noteiktas ar likumdošanu. Tas nepieciešams tiesību pastāvēšanai un funkcionēšanai. Tiesību un morāles normu attiecības. Tiesības un morāle nekad neveidos vienu veselu. Normāli tiesības ir tikai daļa no morāles normu regulējamās sistēmas. Likumos ir noteiktas cilvēku tiesības un brīvības, tomēr pastāv arī nerakstīti likumi, kas regulē cilvēku uzvedību sabiedrībā. Tie ir morālie un ētiskie likumi, kas veidojušies katrā sabiedrībā daudzu apstākļu iespaidā. Tie ir sabiedrībā pastāvošie uzskati par pareizo un labo rīcību. Morāle no tiesībām atšķiras ar: morāle ir tikumiska prasību izpilde (kontrolē visa sabiedrība); morāles prasību izpildi sankcionē ar garīgas normas palīdzību (ne tiesas ceļā). Tiesību un politisko normu attiecības. Politisko normu maiņa ietekmē tiesību normu maiņu. Ja vēlas ietvert tikumības normas, rezultātā rodas netaisnīgi likumi. Vienmēr ir jāpārbauda atbilstības valsts pamatlikumam. Biežāk politiķi nerada likumu normas, lai ietekmētu sabiedrības dzīvi, lai kaut ko noregulētu – tās atrisinās pašas par sevi.
…