Sarežģīta, daudzpusīga un svarīga sabiedriska parādība, ko jurisprudencē un filozofijā pamatoti sauc par fenomenu. Gandrīz tikpat vecs kā filozofija ir jautājums par tiesību būtību. Par tiesību izpratni turpinās nebeidzami strīdi arī šodien un tiek izteikti dažādi zinātnieku uzskati. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpējo attiecību pareiza noregulēšana, kas ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Jāievēro arī tas, ka katrā indivīdā mājo divējādas tieksmes: 1) egoistiskās un 2) altruistiskās. Egoistiskās vērstas uz pašu indivīdu, uz paša vēlmju apmierināšanu, bet altruistiskās uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši šīs indivīda īpašības nodrošina sabiedrības eksistenci, stiprina tās vienotību un individualitāti vienlaicīgi. Līdz ar sabiedrības attīstību nostiprinās morāles normas, kas arī tiesību pamatā un veicina to attīstību. Visiem šiem minētajiem faktoriem ir svarīga nozīme tiesību būtības izpratnē. Neskatoties uz zinātnieku uzskatu dažādību, visi ir atzinuši tiesību nepieciešamību sabiedrībā. Lai sabiedrība pielietotu un aizstāvētu savas tiesības realitātē, ir jāvadās no tā, ka jēdziens tiesības nav neizskaidrojams un tas nav līdzīgs, piemēram, mūžīgi neizskaidrojamam mīlestības saturam. Tiesību pētījumi laika gaitā ir bagātinājušies ar jaunām atziņām. Tiesību izpratnē atklājušies dažādi uzskati: tiesības kā politiska taisnība (Aristotelis); tiesības kā dievišķa parādība (teokrātiskās teorijas); tiesības kā taisnība un patiesība (V.Igo); tiesības kā tautas griba (Ruso); tiesības kā brīvības mērogs (I.Kants); tiesības kā materializēts emocionāls pārdzīvojums (L.Petražickis, K.Dišlers); tiesības kā valdošās šķiras griba (K.Markss) utt.
Ievērību pelna arī vācu filozofa I.Kanta izstrādātā tiesību definīcija – tiesības ir visu to noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra patvaļu uz vispārīgā brīvības likuma pamata.
Mūsdienās izteikti vairāki progresīvi uzskati – ka tiesības pēc savas būtības ir brīvības esamības forma (V.Nersesjancs), ka tiesības ir normatīvi nostiprināta un realizēta taisnība (R.Livšics). Šie uzskati ved uz pareizu tiesību izpratni, tie jāliek tiesību būtības izskaidrošanas pamatā. Rietumu juridiskā literatūrā pamatota doma par to, ka tiesības ir indivīdu gribas brīva izpausme. Šāda pieeja un izpratne attālina uzskatu par tiesībām kā vardarbības ieroci un individuālās gribas apspiešanas līdzekli.
Vispārinot teikto, varam nonākt pie secinājuma, ka tiesības ir visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības un taisnības principiem un saskaņo personu brīvo gribu savstarpējās attiecībās.
Tiesības ir valsts garantēto vispārīgo normu kopums cilvēku kopdzīves taisnīgai regulēšanai un starp cilvēkiem radušos konfliktu atrisināšanai ar nolēmumu palīdzību.…
