Iepriekš minētais J.Trout, kuru var dēvēt par vienu no pozicionēšanas teorijas aizsācējiem uzskata, ka visi lieto vārdu “pozicionēšana”, taču neviens neseko pozicionēšanas principiem. Jo vairāk mārketinga un reklāmas cilvēki cenšas padarīt savu preci derīgu visiem patērētājiem un visām vajadzībām, jo vairāk viņu ziņojums izplūst un kļūst nekonkrētāks. Lai gan J.Trout runā par Amerikas tirgu, tomēr darba autors sliecas piekrist arī tam, ka līdzīga situācija ir arī Latvijā., kam varētu būt vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt, jau uzņēmēju kārā vēlme pēc peļņas, nemaz necenšoties izprast tirgu un patērētāju rīcības motīvus, bez tam Latvijā joprojām pastāv viedoklis, ka mārketings ir izdevuma daļa, nevis investīcija, līdz ar to uzņēmuma vadītāji nav atvērti idejām un bieži vien neizprot patērētājus, neizprot daudzas vadlīnijas, tostarp pozicionēšanu, tāpat jāmin, ka uzņēmumi drīzāk iesaistās cīņā par patērētāju ar cenas instrumentiem, nevis mārketingu, tomēr jāņem vērā, ja vietējie ražotāji neinvestēs naudu savu produktu pozicionēšanā, atšķirību veidošanā pircēju smadzenēs, zīmolu attīstībā, viņi mūžīgi atradīsies šajā stāvoklī, kad vienīgā iespējamā konkurences forma ir konkurence ar cenu. Kā uzskata parbrendu.lv autors Krišjānis Papiņš, tad Latvijas uzņēmumi baidās pozicionēties, skaidri pateikt, kas tie ir un ko dara. Cilvēki baidās konkrētības un skaidrības, aizstājot to ar kaut ko miglainu un izplūdušu. Es teiktu – reklāmas komunikācijās trūkst rakstura un spilgtas personības. Manuprāt, visu, ko gribam teikt, var pateikt īsi un skaidri. To, ko nevar pateikt skaidri, vispār nav vērts teikt. Tāpat J.Troit min, ka aptuveni Amerikā 80% reklāmu nav pozicionētas skaidras domas vai vērtības, ja ieskatās Latvijā, tad situācija varētu būt visai līdzīga. …
