Traģēdijas "Hamlets" analīze

8. Renesanses kultūras iezīmes.
Otrajā jaunrades periodā (1601.g.-1608.g.) Šekspīrs, kura humānistisko ideju pilns prāts ir dziļi satricināts un satriekts, rada dziļākus darbus, kur atklāj savas dzīves laikposma pretrunīgumu. Šekspīra ticība dzīvei tiek dziļi satriekta un pārbaudīta, viņa pesimisms pieaug. Tieši šajā posmā Šekspīrs raksta tādas slavenākas traģēdijas kā „Hamlets”, „Otello” , „Karalis Līrs”, „Makbets.”
Savās traģēdijās viņš vēršas pie tādām būtiskākajām Renesanses posma problēmām kā indivīda brīvība, jūtu brīvība, un samērā grūti iekarojama feodālā sabiedrībā izvēles tiesība. Traģisma būtība Šekspīra darbos slēpjas divu elementu sadursmē: humānisma jūtu sadursme ar nelietību, kam pamatā savtīgums ,banalitāte,skopums un egoisms.
Šekspīra traģēdiju pamatideja pamatojās uz autoram raksturīgu jēdzienu par cilvēku - radītāju, par cilvēku - sava likteņa radītāju. Tieši šī ideja bija raksturīga visai Renesanses mākslai un literatūrai.
9. Renesanses kultūras krīzes izpausmes.
Šekspīra traģēdija „Hamlets” tika radīta 1601.gadā, autora otrajā daiļrades posmā (1601.g.-1608.g.),Renesanses krīzes laikā, kad tika sadedzināts uz sārta Džordano Bruno, tika apcietināts zinātnieks Galileo Galilejs, sadedzināts uz sārta humānists Žans Kalvīns, kā arī zinātnieks, kurš atklāja plaušu apriti Michaels Servets; tajā pašā laikā sākās arī raganu medības un spīdzināšana. Šekspīrs pauž savas traģiskās vilšanās cilvēku prāta spēkā un cēlumā; un tieši cilvēka prāta spēku un cēlumu viņš tik spilgti un dramatiski apdzejo Hamleta tēlā.
…