Pastāv lieli, mazi un vidēji uzņēmumi. Katrs no tiem pilda savas funkcijas, katram ir savas priekšrocības un trūkumi. Pasaules praksē ir vērojamas 2 pretējas tendences:
1.Ražošanas decentralizācija (veidojas arvien vairāk mazo un vidējo uzņēmumu, kuros nodarbināti apmēram puse no visiem strādājošiem un saražota apmēram puse no produkcijas);
2.Atsevišķu nozaru ražošanas koncentrācija lielos uzņēmumos.
Uzņēmuma lielumu nosaka, izmantojot 3 rādītājus:
1.Vidējais strādājošo skaits;
2.Gadā saražotās produkcijas daudzums uzņēmumā;
3.Koncentrētā kapitāla lielums 1 uzņēmumā.
Uzņēmuma optimālie apmēri nozīmē, ka pie noteikta ražošanas apmēra, sortimenta un kvalitātes atbilstoši pieprasījumam, uzņēmums iegūst visaugstāko efektivitāti. Uzņēmuma optimālā lieluma izvēlē noteicošais iz pozitīvais un negatīvais efekts, kurš izpaužas vienas produkcijas vienības izmaksu pieaugumā vai samazināšanās. Lai optimizētu ražošanas lielumu, tad pielieto t.s. efektīvā apmēra teoriju, kas būtībā ir atrast ražošanas apjomu, pie kura uzņēmums var ilgstoši minimizēt ražošanas izmaksas. Katram uzņēmuma lielumam ir savs optimālā lieluma modelis.
I - izmaksas vienai vienībai
Q - ražošanas apjoms
Q1 - izmaksas minimizējas
Q2 - izmaksas nemainās
1 - ekonomija no ražošanas apjoma pieauguma
2 - pastāvīga atdeve no ražošanas apjoma pieauguma
3 - zaudējumi, kas rodas palielinoties ražošanas apjomam
Raksturīgi, ka izmaksu minimizācija ir ilgstoša. Vienu brīdi izmaksu samazināšanās strauja, otru brīdi iet lēnām. Šāda liela uzņēmuma optimālā apmēra modelis raksturīgs t.s. dabīgam monopolam. Tas ir tāda tirgus situācija, kad izmaksu minimizāciju sasniedz viens vienīgs uzņēmums, kurš ražo konkrētu produkciju un ar to pilnībā apmierina tirgus prasības. Šādā situācijā citi uzņēmumi nav dzīvotspējīgi.…
