Civillikuma 2096.pantā ir noteikts, ka ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi, attiecīgi, tas nozīmē, ka var tikt uzlikts arī kāds konkrēts laika termiņa ilgums. Visbiežāk par šādu mantisko vērtību tiek izmantots nekustamais īpašums, kas dod pietiekamu pamatu uztura devējam pildīt savus ar līgumu uzņemtos pienākumus. Uztura līgumā obligāti jānorāda manta, kas tiek nodota uztura devējam, piemēram, dzīvoklis, māja vai zeme.
Neprecīzs ir tāds līgums, kurā tiek norādīta tikai naudas summa, kādā apmērā uzturs tiek dots, bet netiek precīzi norādīts, kas uzturā ietilpst. Vienošanās tikai par konkrētu naudas summu, var izraisīt starp pusēm strīdus, ja, piemēram, uztura ņēmējs uzskata, ka uzturs netiek nodrošināts, uzskatot, ka uzturs nenozīmē tikai naudas došanu, bet kaut ko vairāk. Civillikuma 2098.pants paredz, ka uzturā ietilpst ne tikai pārtika un miteklis, bet arī apģērbs un kopšana, kā arī ja uztura saņēmējs ir nepilngadīgs, arī audzināšana un skološana obligātoriskās skolās. Tamdēļ, lai izvairītos no liekām neskaidrībām, uztura līgumā ieteicams norādīt, ko tieši līdzēji uzskata par uzturu un kādā apmērā tas tiek dots.
Latvijā neviens normatīvais akts nenosaka, cik lielam ir jābūt minimālajam uztura apmēram, attiecīgi līdzēji paši par to vienojas. Savstarpēji līdzēji var vienoties par uztura apmēru, kas varbūt mazāks par valstī noteikto minimālo algu vai iztikas minimumu. Pie uztura devēja īpašumtiesību nostiprināšanas zemesgrāmatā nostiprinājuma lūgumam ir jāpievieno pašvaldības, kurā dzīvo uztura ņēmējs, izsniegta izziņa par iztikas minimumu.
Uztura līgumu ieteicams slēgt pie zvērināta notāra kā notariālo aktu. …
