Motivēšana.
Motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus.
Motivēšanas modeļi:
Tradicionālais modelis (F. Teilors) – saskaņā ar zinātnisko menedžmenta skolu menedžera uzdevums bija pārliecināties, ka darbinieki savu garlaicīgo, vienmuļo darbu veic efektīvi. Sistēma – jo vairāk saražoja, jo vairāk nopelnīja.
Savstarpējo attiecību modelis (E. Meijo)– atklāja, ka ļoti liela nozīme ir darba vides sociālajām attiecībām. Viņš ierosināja, ka vadītāji motivē darbiniekus paziņojot, ka viņi ir vajadzīgi un neaizstājami.
Cilvēku resursu modelis – Modeļa teorētiķi apgalvoja, ka darbinieki tiek motivēti ar lielu skaitu faktoru, darbinieki ir jau motivēti darīt darbu labi , ja no laba darba viņi gūst gandarījumu.
Mūsdienā motivēšanas teorijas ir apkopotas minēto modeļu pozitīvā pieredze. Visas teorijas var klasificēt:
• Satura teorijas;
• Norises teorijas;
• Stimulēšanas teorijas.
Satura motivēšanas teorijas koncentrē menedžeri uz darbinieku vajadzībām un iesaka uzlabot darbu ar dažādām vajadzību apmierināšanas metodēm.
A.Maslova vajadzību modelis:
• Fizioloģiskās – zemākais līmenis hierarhijā. Tās jāapmierina, lai uzturētu dzīvības procesus (ēst, dzert, gulēt, utt.). Šīs vajadzības ir periodiskas, saistās ar noteiktu ķermeņa daļu, savstarpēji saistītas.
• Drošības – centieni pasargāt savi no fiziskām briesmām, iegūt pārliecību par nākotnes ekonomisko nodrošinājumu, draudu novēršana.
• Sociālās – aptver vajadzības pēc sabiedrības, draudzības, mīlestības, kā arī nepieciešamību būt kādam vajadzīgam.
• Atzīšanas – statuss, sasniegumi, zināšanas, neatkarība, reputācija, popularitāte, cieņa.
• Pašapliecināšanās – vajadzības sevis realizēšanai, pašattīstīšanai , tā var dod iespēju eksperimentēt un riskēt, radīt apstākļus personīgajai izaugsmei.
