Organizēšana ir organizācijas resursu koncentrēšana, sadale un koordinēšana, lai realizētu noteiktus plānus un sasniegtu organizācijas mērķus, bet organizācijas struktūra ir organizācijas sadalīšanas noteiktās nodaļās, kas atkal ir noteiktas atbilstoši organizācijas mērķiem. Organizatoriskās struktūras izveides stūrakmeņi ir diferencēšana, kas ir darba dalīšana, integrācija, kas parāda, kā organizācija koordinē cilvēkus un funkcijas, kā arī nemazāk nozīmīgi ir tādi elementi kā specializācija, kas ir noteiktu darbību noteikšana un uzdošana citiem un standartizācija, kas ir process, kas ietver sevī organizācijas darbības, procedūru un prakses definēšanu tā, lai cilvēki savu darbu darītu saskaņoti. No šīs organizācijas struktūras izveides ir atkarīgs organizācijas sakārtojums, kas ir organizācijas struktūras veidošanas un sakārtošanas modelis.1
Tiek izšķirti vairāki darba organizēšanas veidi:
• Specializētā darba dalīšana organizācijās ir konkrētu darbu nodošana konkrētiem speciālistiem, kas no organizācijas viedokļa varētu šo darbu izpildīt labāk nekā pārējie. Pieredze rāda, ka specializācija būtiski ietekmē organizāciju mērķu sasniegšanā: paaugstinās darbinieku kvalifikācija; palielinās darba efektivitāte; kopā ar darba specializāciju attīstās arī tehnika, kas sekmē visu veidu resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšanu; darba specializācija samazina darbinieku apmācību izmaksas. Pastāv dažādas arī specializācijas alternatīvas: organizēšanas procesā menedžeriem jāizvēlas kāda no specializācijas alternatīvām. Taču pieņemt lēmumu par specializāciju nav tik vienkārši, jo jāņem vērā gan organizācijas efektivitātes paaugstināšanas mērķi, gan darbinieku spējas un intereses. …
