I daļa
VAJADZĪBAS.
Visās psiholoģijas teorijās, kas skar personības aktivitāti, tiek atzīts, ka tās pirmavots ir vajadzība. Termins vajadzība apzīmē divas savstarpēji saistītas parādības:
1. nepieciešamību pēc noteiktiem apstākļiem, kas nodrošina cilvēka kā indivīda un personības dzīvi;
2. noteiktu diskomfortu, nestabilu cilvēka psihes stāvokli dažādos apstākļos.
Savā sākotnējā – rašanās – etapā vajadzība ir nepieciešamība pēc tā, kas parasti atrodas ārpus cilvēka. Nepieciešamība ir iekšējs stāvoklis un priekšnoteikums cilvēka aktivitātei. Cilvēka vajadzību raksturīga īpatnība ir to faktiskā neremdināmība. Kad vajadzību apmierina, tā rodas no jauna un liek atkal pēc kaut kā tiekties. Ir jābūt apmierinātām pamatvajadzībām, tikai tad cilvēkam būs svarīgas citas vajadzības.
Vajadzību veidi.
Pats vispārīgākais vajadzību iedalījums ir:
1.iekšējā vajadzība, kas radusies cilvēka psihē;
2.”priekšmetiskā” vajadzība, kas atrodas apkārtējā pasaulē.
Lai apmierinātu iekšējo vajadzību, cilvēkam rodas motīvs, kas vada mērķtiecīgu darbību.
Visbiežāk vajadzības nosacīti iedala bioloģiskās, sociālās un ideālās vajadzībās.
Bioloģiskās vajadzības nodrošina atsevišķa indivīda dzīvi un dzimtas turpinājumu.
Sociālās vajadzības nodrošina personības piederību sociālai grupai un izpaužas saskarsmē, emocionālos kontaktos ar tās locekļiem.Sociālajās vajadzībās svarīgu vietu ieņem vajadzība strādāt, mīlēt un būt mīlētam.
Ideālās vajadzības saistītas ar apkārtējās pasaules un savas vietas tajā izziņu. Specifisks cilvēka vajadzību veids ir dzīves jēgas meklēšana.
Šīs klasifikācijas ietvaros pastāv pietiekoši daudz cilvēka vajadzību struktūras konkrētu modeļu.
…