Man ir vārdi un man ir vara.
Esamības vēstures izziņa ir nākotnes domāšana. Vārda uzdevums ir likvidēt metafizisko pasauli, atklāt cilvēka patieso esamību, radīt jaunu kultūru.
Valoda, vārdi, teikumi, kaut kas tik pašsaprotams un tomēr, kas tad tas īsti ir? Instinkts komunicēt vai cilvēka attīstības rezultāts?
Mūsdienās ir atzīts, ka izpratne par zināšanām cilvēkam vispār ir pieejama tikai tiktāl, cik to nodrošina valoda. Cilvēku atmiņā nevar nemaz izpētīt, nepētot valodu. Dominējošo izpratni par valodu raksturo R. Barts - cilvēks neeksistē pirms valodas ne filoģenētiski, ne ontoģenētiski. "Mēs nekad nesasniedzam tādu stāvokli, kurā cilvēks būtu šķirts no valodas".
Vai valoda runā par filosofiju vai filosofija par valodu?
Ir teorijas, kas apgalvo , ka valodas ir tās, kas nosaka domāšanu un izziņu.
Kādā pakāpē valoda ietekmē domāšanu: vai tā nosaka domas rezultātu, vai tikai ietekmē domas veidošanos? Rodoties iespējai salīdzināt dažādu tautu valodas, ir redzamas atšķirības gan valodu leksiskajā saturā, gan gramatiskajās formās. Tāpēc radikālākās teorijas (piem., Sepīra-Vorfa lingvistiskais formālisms) pat apgalvo, ka valodas ir tās, kas nosaka domāšanu un izziņu.
Domāšanas un valodas attiecības ir cieši saistītas ar realitāti, kurā notiek darbība. Valodas filozofiskās izpratnes maiņa – valodas un kultūras, valodas un tautas gara, valodas un pasaules uzskata kopsakarību aktualizācija, akcents uz valodas funkciju saistīt cilvēku ar laikmetu, tautu, tradīcijām.
Valodas un realitātes attiecību izpratne ļauj atbildēt uz jautājumiem, vai valoda ir realitātes spogulis vai valoda formē realitāti - tātad ir tās karte? Šo jautājumu atbildes ir cieši saistītas ar nozīmes izpratni, jo nozīme ir tā, kas saista valodu ar domāšanu un ar realitāti. Valoda vairumā gadījumu tiek uztverta kā domas izteicēja un nozīme -kā objektīvi eksistējoša un no cilvēka neatkarīga. Tātad valoda tiek uztverta kā realitātes spogulis.
Pēc Heidegera domām: «Pirms cilvēks sāk runāt, viņam jāļauj ierunāties esamībai.» Valoda tieši savieno cilvēku ar esamību, atklāj tās patiesību. Vēsturiski dažādās valodas runas (Sprechen der Sprache) ir patiesības norises, esamības likteņa rezultāts. «Nozīmju dažādība vienmēr ir vēsturiska. Tā izriet no tā, ka valodas runā esošā esamība atbilstoši esamības liktenim vienmēr nozīmē mūs.» Heidegera filozofijā patiesības norise, esamības liktenis ir identificēts ar valodas norisi. Līdz ar to esamības patiesības vēsture ir identa valodas vēsturei, liktenim. Valoda ir «esamības mītne». Tātad arī kultūras «mītne». Esamība dzīvo valodā, taču kā neobjektivizejamais «bez-pamats» tā paliek netverama, slēpj sevi; tajā pašā laikā tā ir «šeit» un nosaka esošo savā esamībā, kā arī kultūras un cilvēka būtību, Esamības «šeit» ir valoda. Tajā esamība gūst savu konkretizāciju un materializāciju. Esamība nevis vienkārši mīt valodā, tā realizējas, tā izgaismodamās atnāk valodā.
Vai varam runāt par filosofiju kā valodu? Filosofija izpaužas tekstā, bet tā nav tekstuāla. Filosofija ir teksts, taču tās tekstualitāte ir saistīta ar kultūrvēsturiskajiem nosacījumiem. Teksts tekstūra ir sava veida lamatas, kurās iekrīt, ja filozofiju reducē uz tekstualitāti.
Gardamers: valoda ir visaptveroša pasaules priekšizklāstība. Taču nevajag pārprast, valoda neko neizklāsta. Valoda, vārds uzvērš pasauli. Un Šajā uzvērsumā kaut kas kļūst redzams, saprotams Mēs jau esam pasaulē, mums jau ir valoda. Kaut kas ir saprotams, pirms vēl mēģinam saprast. Tas norisinās valodas uzvērsumā. Izprotot valodu kā saziņas, kominikācijas līdzekli, mēs to nepiedodami sašaurinām. Turklāt vēl instrumentalizējam. Bet cilvēkam nemaz nav valodas orgāna, nav anatomiska orgāna, kas nodrošina valodu. Šajā ziņā var teikt – valoda valodojas.
Ne jau mūsu aprēķini un vēlmes nodrošina meklējamo, īsto vārdu; tas skan domāšanā. Tāpēc svarīgāk ir nevis censties to par varītēm pateikt, bet ieklausīties teiktajā. Lai vārdi paliek savā nenoteiktībā. Teiktais ir izrunāto vārdu un klusuma savijums. Vārds nevis runā, bet klusē. Un mums svarīgākais ir šis klusējums. Svarīgs ir klusums, kas iezaigojas šajos vārdos, klusums starp vārdiem. Tas ļauj klausīties un sadzirdēt.
Doma – valoda – teksts:
Teksta būtību nav iespējams izteikt tikai ar (esošajiem) gramatikas jēdzieniem, jo teksts ir sociāla parādība. Tā ir komunikācijas augstākā vienība, kas apkalpo sabiedrības dzīves visas sfēras.”
Pēc Heidegera domām, runa ir mūžsena cilvēciskās esamības struktūra. Vārds nevar būt tikai sazināšanās līdzeklis, tam ir tieši jāsavieno ar apziņas pirmsreflektīvajām formām.
…
