Civiltiesību zinātne nepēta sociālās dzīves faktus un parādības, bet gan noteikumus, pēc kuriem norit cilvēku dzīve sabiedrībā. Tāpat civiltiesību zinātne ir mācība par spēkā esošām normām, kas regulē pareizu uzvešanos starp personām. Lai atklātu civiltiesību būtību, vispirms jau būtu jānoskaidro šī termina izcelšanās vēsture. Termina "civiltiesības" vēsture saistīta ar Seno Romu. Romiešu tiesībās šis termins nozīmēja Romas pilsoņa tiesības. Tiesības dalās atkarībā no tā, kādās attiecībās atrodas indivīds katrā konkrētā gadījumā pret sabiedrību kā vienu veselu organismu – šis iedalījums ir:
Publiskās tiesības (viena atsevišķa persona figurē kā sociāla organisma sastāvdaļa – piem. finansu tiesības, krimināltiesības, konstitucionālās tiesības, visas procesuālās tiesības u.t.t.).
Privātās tiesības (viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts – piem., civiltiesības, tirdzniecības tiesības, starptautiskās privātās tiesības).
Tātad noskaidrojām, ka civiltiesības ir privātās tiesības, līdz ar to tās regulē privāttiesiskās attiecības. Tās ietver sevī visu mūsu privāto dzīvi un vārda pilnā nozīmē pavada cilvēku no šūpuļa līdz kapam un pat pēc nāves dod iespēju piepildīties mūsu rīkojumiem par mūsu mantu.
No civiltiesību jēdziena izriet, ka civiltiesību priekšmetu attiecību grupas ir:
Mantiskās attiecības (rodas un pastāv sakarā ar materiālo labumu piederību apgrozību un lietošanu. Savā būtībā tās ir ekonomiskās attiecības, kuras, noregulējot ar normatīvo aktu palīdzību, iegūst tiesisko attiecību raksturu. Personas stājas dažādas mantiskajās attiecības, lai apmierinātu savas vajadzības – piem., pērk sev nepieciešamās preces. Nozīmīgas mantiskās attiecības ir īpašuma attiecības, kas izpaužas materiālo labuma piederībā noteiktai personai – piem. jums īpašumā esoša lieta. Ne mazāk svarīgas mantiskās attiecībās ir saistību attiecības, kurās norisinās materiālo labumu dinamika – piem. jums uzdāvina grāmatu).…