1. Kādas atšķirības ir starp keinsisma un monetārisma teorijām jautājumā par valsts lomu ekonomikā?
Keinsisma ekonomikas teorija ir angļu ekonomista Dž. M. Keinsa 20. gs. 30. gados radītā makroekonomikas teorija. Keinsisma pamatatziņa ir, ka brīvā tirgus saimniecība nespēj automātiski pati par sevi nodrošināt tautsaimniecības stabilitāti un pilnīgu nodarbinātību, tāpēc valstij aktīvi jāiesaistās ekonomikas vadīšanā. Monetārisma teorija ir mūsdienu ekonomikas teorijas virziens, kas uzsver naudas, kā arī valsts veiktās kredītpolitikas un naudas politikas ietekmi uz tautsaimniecību. Jautājumā par valsts lomu ekonomika starp keinisma un monetārisma teorijām pastāv ievērojamas atšķirības. Keinsisma teorijas sākuma tēze balstās uz uzskatu, ka tirgus ekonomika pēc savas dabas ir nestabila. Pašregulēšana, pašadaptācija nespēj nodrošināt ilgstošu makroekonomisko līdzsvaru starp kopējo pieprasījumu un kopējo piedāvājumu, tādēļ valstij ir aktīvi jāveic dažādi pasākumi, lai stimulētu koppieprasījumu. Vienlaikus valstij ir jāīsteno anticikliska politika, lai nepieļautu ne ekonomikas pārkarsēšanu, ne lejupslīdi, ne depresīvu stāvokli. Šie valsts pasākumi ir galvenokārt īslaicīga rakstura un vērsti uz koppieprasījumu. Līdzsvars ar koppiedāvājumu tiek nodrošināts ar motivācijas mehānismu, balstoties uz atgriezenisko saiti. Savukārt monetārisma viedoklis ir pretējs. Monetārisma sākuma tēze balstās uz uzskatu, ka privātā tirgus saimniecība ir stabila, pašregulēšanās, atgriezeniskā saite, pateicoties tirgus „neredzamai rokai”, nodrošina makroekonomisko līdzsvaru starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu. Monetāristi uzskata, ka valsts anticikliskā politika tikai pastiprina konjunktūras svārstības. Uzņēmēju prognozes kļūst nedrošas un rosina no rītdienas viedokļa neadekvātu lēmumu pieņemšanu. Valsts, balstot uzņēmējus ar dažādām subsīdijām, nodokļu atlaidēm utt., grauj konkurences pozitīvo spēku un iedarbību. Uzņēmumi nespēj pielāgoties neizbēgamajām struktūras izmaiņām un tirgus konjunktūrai. Atgriezeniskā saite starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu lāgā nedarbojas un ekonomiskas kataklizmas kļūst neizbēgamas. Līdz ar to valsts pasākumiem makroekonomiskā līdzsvara nodrošināšanai jābūt ilglaicīgiem un orientētiem uz piedāvājuma stimulēšanu.
