Varas dalīšana - viens no mūsdienu demokrātijas pamatprincipiem.
Mūsdienās tik ierasto principu pirmo reizi abstrakti iezīmēja sengrieķu domātājs Aristotelis. Aristotelis izskaidroja funkciju dalīšanas mērķtiecīgumu valsts uzdevumu sfērā. Salīdzinoši tika arī attēlots, kāds slānis kādā mērā piedalās katrā no minētajām funkcijām.
Spēcīgākas organizatoriskas iezīmes bija jau Platona varas kontroles un ierobežošanas programmai un vēlāk Polībijam, viņi piedāvāja jauktu valdības formu un ar to saistīja domu par augstākās varas dalīšanu un līdz ar to tās ierobežošanu.
Varas dalīšanas koncepcija radusies apgaismības laikmetā. Pamatus izstrādājuši XVII un XVIII gadsimta izcilākie domātāji - Džons Loks un Šarls Luijs de Monteskjē. Demokrātiskā sabiedrībā mums ir skaidri jāsaskata robežas starp likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu.
Franču apgaismības laikmeta filozofs Šarls Luijs de Monteskjē ierosināja varas dalīšanu, savā 1748. gadā publicētajā darbā "Par likumu garu". Saskaņā ar viņa teoriju politiskā brīvība tiek nodrošināta, valsts varu sadalot starp izpildvaru, likumdevējvaru un tiesu varu un nodrošinot katrai no šīm varām iespēju darboties neatkarīgi. Nav tādu demokrātisku valstu, kurās vara būtu pilnīgi sadalīta, nav arī tādu, kurās vara nebūtu šķirta, tomēr var pastāvēt gan tādas demokrātijas, kas veidotas, cenšoties ievērot varas dalīšanas principus, gan tādas, kas cenšas varu apvienot.
Doma par varas dalīšanu principiālu politisku nozīmi ieguva arī ar Henrija Bolingbroka (1678-1751) un Deivida Hjūma (1711-1776) teoriju izstrādes. Valsts varas dalīšanas princips kļuva par varas līdzsvara postulātu un līdz ar to par būtisku liberālās tiesiskās valsts idejas elementu.
Valsts varas dalīšanas principa pilnveidē un varu līdzsvarošanas teorijas izstrādē nenovērtējamu ieguldījumu ir veicis Dž.Medisons, norādot, ka šāda lietu kārtība, kad atsevišķas varas savstarpēji kontrolē cita citu, ir nepieciešama, lai nebūtu iespējams izmantot varu ļaunprātīgos nolūkos.
Varas dalīšana palīdz aizsargāt indivīda tiesības un brīvību, neļauj izveidoties despotiskiem, diktatoriskiem režīmiem. Nepieciešamas vairākas varas, lai varētu kontrolēt cilvēku tiekšanos varu izmantot ļaunprātīgi. Ja vara koncentrējas viena cilvēka rokās, viņš nespēj būt objektīvs un tad var veidoties tirānija, taču valsts varām nav jābūt arī pilnīgi nošķirtām citai no citas. Ja trīs valsts varas atzari ir saistīti un pārklājas, lai viens no tiem varētu kontrolēt abus pārējos, tad praksē nav iespējams saglabāt to pilnīgo nošķirtību. Tā, piemēram, ja likumdevējvaru un tiesu varu pārstāv viena persona, tad no cilvēciskā viedokļa raugoties, ir paredzams, ka likumpārkāpējam tiks piespriests bargāks sods. Tas notiks tāpēc, ka likumdevējs, radot konkrētu likuma normu, būs tajā ielicis savu labo gribu un viņam pārkāpēja nodarījums liksies nepiedodams un aizvainojošs. Grūtākais uzdevums ir nodrošināt praksē vienas varas neiejaukšanos citu varu pilnvaru sfērā. Praksē to nav iespējams izdarīt, jo likumdevēji vienmēr paplašina savu pilnvaru sfēru, pārņemot visu valsts varu savā kontrolē. Tas iespējams, jo likumdevēja funkcijas ir plašākas un parasti konstitūcijā nav tieši noteiktas, kas tam ļauj ar sarežģītiem un netiešiem līdzekļiem iejaukties citu valsts varu darbībā.
…
