Konstitucionālo tiesību normu sistēma, kas reglamentē tiesiskās attiecības sakarā ar valsts un pašvaldību institūciju, kā arī svarīgāko valsts amatpersonu ievēlēšanu. Vēlēšanu tiesību institūtu vēsturiskajā attīstībā var iedalīt 4 konceptuālās nostādnēs:
1.Dabisko tiesību vēlēšanu doktrīna - piedzimstot, cilvēks ir apveltīts ar noteiktām dabiskām tiesībām, t.sk., ar vēlēšanu tiesībām, kuras viņš realizē, ievēlot tautas pārstāvības institūtu, kam indivīds nodod daļu no savām dabiskām tiesībām.
2.Tiesību piedalīties vēlēšanās pamatā ir noteiktas spējas, tāpēc rodas atlase; tiek noteikti ierobežojumi atsevišķām personu kategorijām - tiek noteikts cenzs, nebalso sievietes, nabagie utt.
3.Trešā koncepcija mēģina labot abu iepriekšējo teoriju trūkumus, un tā nosaka, ka vēlēšanām ir nevis dabisks, bet gan sabiedrisks raksturs; cilvēku darbību regulē ne tikai prāts, bet arī kaislības, tāpēc vēlēšanās jāļauj piedalīties visiem.
4.Mūsdienu vēlēšanu tiesību koncepcija; izveidojās 19.gs. 2.pusē, sintezējot visus iepriekš paustos viedokļus: (1) vēlēšanu tiesības jānodrošina vairākumam; (2) konkrēti jānosaka indivīdu loks, kuri pievēlēšanām nav pielaižami; (3) jāpanāk profesionāļu piedalīšanās politikā; jāattīsta politisko partiju nozīme. Vēlēšanas ir mehānisms (metode), ar kuras palīdzību tauta daļu no savas suverenitātes nodod īpašiem varas nesējiem (institūcijām), un līdz ar to šīs institūcijas tiek pilnvarotas runāt tautas vārdā.…