Vidzemes augstiene ir augstākā Latvijas augstiene. Tur ir vēs klimats, liela notece, daudz nokrišņu un stipri saposmots reljefs. Raksturīga augstienes īpatnība ir pauguraiņi vaļņi, kas vitām atzarojoties no augstienes malām, iestiepjas apkārtējās zemienēs vai savieno augstieni ar kaimiņu augstienēm. Divi no tiem ir Gulbenes un Sēlijas valnis – uzskatāmi par patstāvīgiem fiziski ģeogrāfiskiem rajoniem.
Apvidus rajoni.
Augstienei ir rombveida kontūras. Tās rietumu stūris dienvidos no Cēsīm saskaras ar Gaujas senlejas rajonu, bet ziemeļu stūris iesniedzas Smiltenes apkārtnē. No augstienes ziemeļa stūra atzarojas Aumeistara valnis, kas stiepjas uz ziemeļiem un gandrīz sadala Vidusgaujas ieplaku divās daļās. Augstienes konfugurācija austrumu stūrī ir neskaidra. Tirzas un Kujas augstienes apvidū no augstienes atzarojas Gulbenes valnis, kas stiepjas uz ziemeļaustrumiem līdz Alūksnes augastienei. No augstienes dienvidrietum nogāzes Pie Madonas atdalās paugurainais Madonas – Trepes valnis. Tas sniedzas dienvidu dienvidrietumu virzienā līdz Daugavas ielejai pie Trepes. Vidzemes Centrālās augstienes dienvidu galā, pie Odzienas sākās Pļavinu valnis. Vaļņa turpinājumā uz dienvidiem Daugavas kreisajā krastā aizstiepjas Sēlijas valnis. …