Vienota monetārā sistēma. Eiro zona. Sadarbība sociālajā politikā

Vienotas monetārās sistēmas mērķis ir izveidot nemainīgu valūtu, kuru noteikšana starp ES valstu valūtām, kopējas valūtas „eiro” ieviešana. Vienotas monetārās sistēmas izveides pilnīga pabeigšana ir viens no pārgalvīgākajiem un asāk diskutētajiem jautājumiem Eiropas Savienībā. EMS starptautiski saistoši tika pabeigta līdz ar Māstrihtas līguma parakstīšanu un ratificēšanu.
Eiropas Ekonomikas un monetārā savienība (EMS) ir augstākā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe. Tas vienlaikus ir ES galvenais instruments, lai sasniegtu tās ekonomiskās politikas pamatmērķus - stabilu izaugsmi un zemu inflāciju. EMS izveidošanas pamatā ir ideja par lielas, stabilas ekonomiskās un finanšu zonas radīšanu.
1969. gada nogalē EK dalībvalstu valstu un valdību vadītāji Hāgā pieņēma lēmumu par integrācijas paātrināšanu, par pakāpenisku EMS ieviešanu līdz 1980. gadam.
70. gados dalībvalstu nepietiekamās atvadības integrēties, kā arī atšķirīgo ekonomisko priekšstatu dēl, neveiksmi cieta Vernera EMS plāns.
Pēc tam sekoja pragmātiska valūtu maiņas kursu riska ierobežošana „valūtas čūskas” ietvaros, toreiz 1972. gadā Ministru padome un dalībvalstu valdības vienojas par to, ka ES dalībvalstu valūtu kursu savstarpējā attiecība drīkst izmainīties augstākais par 2, 5%, kā arī EMS izveide 1979. gadā.
1979.gada martā sāka darboties Eiropas Monetārā sistēma - kopīgas naudas ieviešanai nepieciešamās stabilitātes ieviesēja. Tās ietvaros dalībvalstu valūtu maiņas kursus piesaistīja Eiropas valūtas vienībai - ekijam (ECU), izmantojot tam veidotu Valūtas kursa mehānismu (VKM). VKM darbojās kā koordinātu režģis, kurā fiksēja dalībvalstu valūtu kursus un svārstību joslas ar ekiju.…