1. Psiholoģija kā zinātne (pētīšanas priekšmets, pētīšanas metodes)
Psiholoģija ir zinātne par psihes attīstības un funkcionēšanas likumsakarībām, par cilvēka un dzīvnieku uzvedību. Tā pēta iedzimtības, organisma fiziskā stāvokļa un apkārtējās vides ietekmi uz psihi.
Tātad secinām, ka psiholoģijas pētīšanas priekšmets ir psihe.
Psihe grieķu valodā nozīmē – dvēsele.
Nav vienotas izpratnes par to, kas ir psihe. Daži varianti:
1) tā ir cilvēka iekšējo pārdzīvojumu pasaule;
2) dažādas tieksmes, kas izpaužas kā vēlmes, gribēšana un ieceres;
3) tā ir darbības augstākā vadīšanas sistēma, ar kuras palīdzību cilvēks īsteno iekšējās tieksmes un pielāgo ārējo darbību vides prasībām;
4) aktīvā atspoguļošana – tā nodrošina pielāgošanos apkārtējai videi.
Tomēr, kā jau visās zinātnēs arī šeit domas dalās par to, kas īsti ir psiholoģijas pētīšanas priekšmets. Tiek piedāvāti četri varianti. Īsumā:
1. radies ASV un saucas „biheviorisms” - par psiholoģijas pētīšanas priekšmetu atzīst uzvedību (un uzskata, ka apziņu nevajag pētīt);
2. radies Vācijā un saucas „geštaltpsiholoģija” – par pētīšanas priekšmetu atzīst apziņu (jāpēta bez saiknes ar ārējo pasauli, t.i., neņemot vērā cilvēka uzvedību);
3. radies Austrijā un saucas „dziļumpsiholoģija” - psihoanalīze jeb freidisms (uzskata, ka par pētīšanas priekšmetu jābūt neapzinātajam(?!?)) ;
4. radies Krievijā un nosacīti saucas „darbības pieeja”- par pētīšanas priekšmetu uzskata apziņas un uzvedības saikni.
Pētīšanas metodes.
Psiholoģijā var būt divas pētīšanas metodes – subjektīvā un objektīvā.
Subjektīvā (latīn. introspekcija – ieskatos, skatos iekšā), „iekšējais skats” ļauj iegūt datus pašnovērošanas ceļā. Šo metodi ieviesa R.Dekarts un parasti šo metodi izmanto psiholoģisko pētījumu sākumposmā.
Lai iegūtu patiesu informāciju par cilvēka psihi, tiek pielietotas objektīvās pētīšanas metodes: novērošana, eksperiments, aptauja (anketēšana, pārruna, intervija), testēšana. Šajā gadījumā psihe tiek pētīta nevis tieši, bet netieši novērojot uzvedību, analizējot mutiskās atbildes u.c. Tāpēc objektīvo metožu pamatā ir cilvēka psihes un uzvedības saiknes princips.
1. Psiholoģiskais eksperiments – paredz eksperimentētāja aktīvu iejaukšanos pētāmā darbībā ar nolūku radīt situāciju, kas palīdzētu atklāt kādu psiholoģisku likumsakarību. Izšķir divus veidus: laboratorijas un dabiskos eksperimentus.
Laboratorijas eksperimentus veic laboratorijā ar speciālas iekārtas palīdzību. Stiprā puse – var iegūt precīzus un vairākkārt pārbaudītus datus, vājā – pētāmā patstāvīga psiholoģiskā slodze, jo tas zina, ka ar viņu eksperimentē. Labi var pētīt uzmanības, domāšanas u.c. procesu īpašības.
Dabiskais eksperiments izslēdz psiholoģisko sasprindzinājumu, jo pētījumi noris parastos dabiskos apstākļos: stundā, pārrunā, spēlē utt. Tas palīdz iegūt objektīvas ziņas par cilvēka darbības psihiskajām likumsakarībām.
2. Viena no izplatītākajām ir testu metode. Testi – īslaicīgi uzdevumi, kuru izpilde ļauj spriest par dažādām cilvēka psihes funkciju kvalitātēm (arī spēju un apdāvinātības). Var būt dažādu veidu testi: verbālie, projektīvie, zīmējumu, darbības. Kopumā pastāv apmēram 10 000 dažāda veida testu.
3. Svarīgu vietu ieņem aptaujas metodes. Pie tam pieder anketēšana, pārrunas, intervijas.
Anketēšana – tā ir ar speciālu anketu palīdzību veicama sociāli psiholoģiskas izpētes metode. Anketā parasti ir virkne jautājumu uz kuru pētāmajiem jāatbild. Anketas jautājumi tiek sastādīti, izejot no pētījuma mērķa un var būt atklāti (piemēram: Nosauciet mācību priekšmetus, kuri jums patīk!) vai aizklāti (kādu profesiju jūs izvēlēsieties – virpotāja, galdnieka, ārsta, skolotāja (vajadzīgo pasvītrojiet)?).
Izdala vairākus anketēšanas tipus – atlases un vispārējā, individuālā un grupveida, klātienes un neklātienes, rakstveida vai mutiskā. Mutisko parasti sauc par interviju.
Novērošana – tā ir mērķtiecīga psihes izpausmju uztvere pētāmo uzvedībā un darbībā. Novērošanas jēga ir nevis vienkāršā faktu reģistrācijā, bet to zinātniskā izskaidrojumā. Novērošanas rezultātus ieraksta protokolā vai fiksē kino, foto vai videofilmās. Šīs metodes priekšrocība ir tā, ka cilvēka psihisko izpausmju izpēte notiek ierastos apstākļos, netraucējot psihisko procesu dabisko norisi. Turklāt novērošanu var veikt ar „slēpto kameru” vai citādā pētāmajam nezināmā veidā.
Ar to psiholoģija krasi atšķiras no visām objektu zinātnēm, kuru uzdevums ir tieši pretējais: atsegt to, kas no subjekta pārdzīvojumiem neatkarīgs. Ja tas tā, tad mēs sapratīsim, kāpēc, caurmērā ņemot, cilvēki, kam ir izcilas spējas objektu pētīšanā, parasti ir nevarīgi psiholoģijā, un otrādi - cilvēki ar izcilām spējām subjektu pārdzīvojumu tveršanā ir nevarīgi objektu tveršanā, kur taisni no pārdzīvojumu subjektivitātes jātiek vaļā.
2. Psiholoģijas nozares
Psiholoģijas nozares klasificē pēc šādiem principiem: konkrētās darbības princips, attīstības princips, cilvēka un sabiedrības savstarpējo attiecību princips.
Konkrētās darbības princips apvieno konkrētas cilvēka darbības psiholoģiskās problēmas: pedagoģiskās, medicīniskās, juridiskās, sporta, mārketinga, kosmētiskā.
Attīstības princips iedalās
• speciālajā psiholoģijā jeb anomālās attīstības psiholoģijā, kas vēl sazarojas
a) patopsiholoģijā, kas pēta novirzes psihes attīstības procesā, psihes sabrukumu pie dažādām smadzeņu patoloģijas formām;
b) oligofrenpsiholoģijā – zinātnē par psihiskās attīstības patoloģiju, kas saistīta ar iedzimtiem smadzeņu defektiem;
c) surdopsiholoģijā, kas pēta bērnu ar nopietniem dzirdes traucējumiem attīstības psiholoģiju;
d) tiflopsiholoģijā, kas pēta vājredzīgo psiholoģisko attīstību.
• attīstības psiholoģijā;
• salīdzinošā psiholoģijā, kas pēta psihiskās dzīves filoģenētiksās formas. Šajā nozarē notiek cilvēka un dzīvnieku psihes salīdzināšana, tiek noteikti to uzvedības īpašību atšķirību cēloņi un raksturs. Salīdzinošās psiholoģijas apakšnozare ir zoopsiholoģija, kas pēta dažādām sistemātiskām grupām piederošo dzīvnieku psihi, un tās pētīšanas priekšmets ir uzvedības svarīgākās iedzimtās un iegūtās formas un mehānismi. Dzīvnieku uzvedības iedzimtos mehānismus pētī jauna salīdzinošās psiholoģijas nozare – etoloģija.
Cilvēka un sabiedrības attiecību aspektā izgaismojas vēl rinda psiholoģijas zinātņu nozaru. Vispirms jau sociālā psiholoģija (vai sabiedriskā psiholoģija), kuras priekšmets ir psiholoģiskās parādības, kas rodas dažādās organizētās un neorganizētās grupās ietilpstošo cilvēku mijiedarbības procesā. Sociālā psiholoģija pētī tādas masu parādības kā modes ietekme, baumu rašanās, panika u.c. Sociālās psiholoģijas apakšnozare ir reliģijas psiholoģija, kas pētī reliģiskās jūtas un priekšstatus.
3. Psiholoģijas saikne ar citām zinātnēm
Bioloģiskās zinātnes psiholoģija Sociālās zinātnes
bez fiziskā nevar ja ignorē psh., tad cilvēks ir
tikai bioloģisks dzīvnieks
…
