Vispārējās un speciālās civiltiesības

Saistību tiesības ir vispārējo civiltiesību apjomīgākā apakšnozare. Civillikuma saistību tiesību daļā aptver CL 1401.-2400. pantu. Saistību tiesību normas ir atrodamas ne tikai civillikumā, bet arī citos normatīvajos aktos, jo visas saistību tiesību tiesiskās attiecības Civillikumā aptvert nav iespējams.1 Arī tādi praktiski nozīmīgi civiltiesību institūti kā netaisna iedzīvošanās un neuzdota lietvedība pieder pie saistību tiesībām. Saistību tiesības, līdzīgi kā jebkuras tiesības, pastāv gan objektīvi, gan subjektīvā nozīmē. Objektīvā nozīmē saistību tiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē saistību rašanos, izpildi, izbeigšanos, kā arī saistību pārkāpumu tiesiskās sekas.2
Saistību tiesības personas subjektīvās tiesības definētas Civillikuma 1401. pantā saskaņā ar kuru saistību tiesības ir vienas personas tiesības prasīt no otras personas zināmu darbību, kam ir mantiska vērtība. Tātad saskaņā ar Civillikuma saistību tiesību subjektīvā izpratnē ir tas pats, kas kreditora prasījuma tiesības pret parādnieku. Civiltiesiskā saistība ietver juridisku piemēru, kura izpildi atšķirībā no morālā pienākuma iespējams panākt ar tiesiska rakstura piespiedu līdzekļiem, to skaitā tiesas palīdzību.3
Civillikuma saistību tiesību daļa strukturēta tādejādi, ka vispirms regulēti visām saistību tiesībām kopīgie jautājumi, bet pēc tam- atsevišķas konkrētas saistību tiesiskās attiecības. Līdz ar to saistību tiesību daļai atšķirībā no Civillikuma kopumā raksturīga aiz iekavu regulējuma metode, virzoties no vispārīgā un konkrēto. …