Racionālisms( lat. Rationalis- saprātīgs), Gnozeoloģijas mācība, saskaņā ar kuru vispārīgumu un nepieciešamību- drošu zināšanu loģiskās pazīmes- nevar atvasināt no pieredzes un tās vispārinājumiem. Tos iespējams smelties tikai no paša prāta, vai nu no prātam iedzimtiem jēdzieniem vai arī no jēdzieniem, kas pastāv tikai kā iedīgļi, prāta dispozīcija. Pieredze zināmā mērā stimulē to parādīšanos, taču absolūta vispārīguma un absolūtas nepieciešamības raksturu tiem piešķir pirms pieredzes pastāvošie un no tās it kā neatkarīgie prāta slēdzieni.
Izziņa ir sabiedriskās attīstības likumu nosacīts un ar praksi nešķirami saistīts process, kurā cilvēka domāšana atspoguļo, un atveido īstenību. Izziņas mērķis ir objektīvās patiesības sasniegšana. Izziņas procesā cilvēki iegūst zināšanas, jēdzienus par reālām parādībām, izprot apkārt esošo pasauli. Cilvēki šīs zināšanas izmanto savā praktiskajā darbībā, lai pārveidotu pasauli, lai pakļautu dabu cilvēku vajadzībām. Dabas un sabiedrības izzināšana un praktiska pārveidošana ir vienotā vēsturiskā procesa divas puses, kas savstarpēji nosaka viena otru un savstarpēji iekļaujas viena otrā. Izziņa ir nepieciešams moments sabiedrības praktiskajā darbībā, jo šo darbību realizē cilvēki, pamatojoties uz to, ka viņi izzina lietu un priekšmetu īpašības un funkcijas.
Izziņas teorija ir filozofijas daļa, kas pētī subjekta un objekta savstarpējās attiecības izziņas procesā, zināšanu attieksmi pret īstenību, iespējas, kādas ir cilvēkam, izzinot pasauli, zināšanu patiesuma un ticamības kritērijus. Izziņas process ir visai daudzveidīgs no izejas principu, mērķu, formu un tās īstenošanas metožu viedokļa. Nepieciešams izšķirt ikdienišķo, zinātnisko un ārpuszinātnisko izziņu.
Ikdienišķā izziņa ir apkārtējās realitātes izziņa, ko veic cilvēks, balstoties uz ikdienas dzīves pieredzi, kas ved pie noteiktu priekšstatu, spriedumu, pardzējumu, pareģojumu utt. Veidošanas cilvēka apziņā.
Zinātniskā izziņa ir mērķtiecīga darbība jauno zināšanu ražošanai, izmantojot specifiskas izziņas formas un metodes ar mērķi aprakstīt, paskaidrot un paredzēt realitātes objektu un cilvēku darbības dabu, struktūru n funkcijas. Bez tam zinātniskās izziņas mērķis ir atklāt realitātes parādību un procesu objektīvās likumsakarības.
Ārpuszinātniskā izziņa atšķiras no zinātniskās izziņas ar avotiem, mērķa uzstādījumiem, ražošanas un pamatošanas veidiem.
Būdama par pirmo zinātni, filozofijas izziņas objekts ir bijis visa pasaule tās veselumā. Vispirms par filozofiskās izziņas objektiem ir kļuvušas dabas parādības un sociālie procesi, tas, ko varēja novērot nepastarpināti.
2. Materiālais un ideālais. Domas un smadzeņu saistība. Tēls un zīme.
Materiālisms ir filozofiskais pasaules uzskats, kas balstīts atziņā, ka visu esamības formu pirmspamats ir materiālais sākums, matērija. Matērijas kā sākotnējā pieņemšana nozīme, ka matērijai jābūt mūžīgai, ne radītai.Matērijas eksistences forma ir telpa un laiks. Domāšana tiek saprasta kā matērijas funkcija, kas parādās tās attīstības augstākajās pakāpēs. Materiālistiskā filozofija var būt uzskatāma par zinātniskās izziņas metodoloģisko pamatu, jo atsevišķas zinātnes nodarbojas tieši ar matērijas pētīšanu. Atšķir materiālismu kā visu cilvēku stihisku pārliecību par ārējās pasaules objektīvu pastāvēšanu un kā filozofisku pasaules uzskatu, kas ir zinātniski padziļināts un attīstīts stihiskā materiālisma viedoklis. Filozofiskais materiālisms atzīst materiālā primaritāti un garīgā, ideālā sekundaritāti- t.i. ka pasaule nav radīta un ir mūžīga, ka tā ir bezgalīga laikā un telpā. Uzskatīdams apziņu par matērijas produktu materiālisms aplūko to kā ārējās pasaules atspoguļojumu un tādējādi atzīst dabas izzināmību. Filozofijas vēsturē materiālisms parasti ir bijis progresīvo sabiedrības šķiru un slāņu pasaules uzskats, kuri ieinteresēti, lai pasaule tiktu pareizi izzināta, lai cilvēka vara pār dabu pastiprinātos.
…
