Dzimis 1877.gada 13.oktobrī Rīgā, miris 1914.gada 16.maijā Pēterburgā. Gleznotājs un mākslas teorētiķis, viens no modernisma aizsācējiem latviešu mākslā bija ievērojams mākslas teorētiķis, dzejnieks un smalkjūtīgs gleznotājs., nozīmīgs 20.gs.sākuma krievu avangarda mākslas parādību kontekstā. Studiju laikā devies ārzemju ceļojumos uz Itāliju, Skandināviju, Franciju, Beļģiju, Holandi. Iepazinis viduslaiku mākslu, nēģeru tēlniecību, franču modernismu u.c. No 1910.gada darbojies krievu mākslinieku grupējumā “Jaunatnes savienība”un kļuvis par tās ideologu. Krievu valodā ar pseidonīmu Vladimirs Markovs publicējis apcerējumus par primitīvo tautu mākslu un mākslas teorijas jautājumiem, būtiskākie - "Daiļrades principi plastiskajās mākslās. Faktūra"(1914) un "Nēģeru māksla"(1919). Glezniecībā V.Matveja mantojums pārsvarā ir nelielas, eksperimentālas krāsu studijas (primitīvās mākslas, postimpresionisma un fovisma iespaidi), galvenais izteiksmes līdzeklis - krāsa un tās emocionālā ekspresija. Darinājis arī fantastiskas simboliska rakstura kompozīcijas.
Viņu palaikam kvalificē par moderno centienu ciltstēvu mūsu mākslā, it īpaši ievērojot viņa rakstu Dzimtenes Vēstnesī 1910. g., kad viņš organizēja Rīgā krievu Jaunatnes savienības izstādi. Pilnā mērā atzīstot Matveja nopelnus pēcimpresioniskā modernisma centienu aizstāvēšanā un īstenošanā, kas radīja ap šo izstādi dzīvu. …
