Atmiņas psiholoģijas jautājumi, kas psiholoģijas attīstības vēsturē tika pētīti vieni no pirmajiem, ilgu laiku bija dažādu koncepciju teorētisko sadursmju priekšmets. Dažādos psiholoģijas attīstības vēstures posmos attieksme pret atmiņas psiholoģiju bija visai atšķirīga. Dažbrīd, formulējot vispārējās psiholoģijas teorijas, atmiņas psiholoģija tika izvirzīta pirmajā plānā, piemēram, klasiski asociatīvā teorija, vēlāk bihevioristiskā psiholoģija. Savukārt citos gadījumos priekšplānā tika izvirzītas teorijas : uztvere – geštalt, domāšanas jeb prāta psiholoģija – Vircburgas psiholoģijas skola. Neskatoties uz to, atmiņas psiholoģija vēsturiski ir cieši saistīta ar vispārējo psiholoģiju un atspoguļo tās attīstības pamatposmus [18., 5].
Viena no pirmajām atmiņas psiholoģijas teorijām bija tā saucamā asocianistiskā teorija. Tās „pamatakmens” – asociācija – nozīme saikni, savienošanos un izskaidro visu psihes radīto tēlu veidošanas principu. Šis princips ir sekojošs: ja apziņā vienlaicīgi vai strauji cits aiz cita materializējas vairāki psihes radīti tēli, tad starp tiem veidojas asociatīvā saikne. Ja kāds no tēliem atkārtoti iemiesojas smadzenēs, apziņā „uzpeld” arī pārējie, ar to saistītie.
Asociānisti noteica ārējos apstākļus, pateicoties kuriem cilvēka smadzenēs rodas „vienlaicīgi iespaidi”. Šie apstākļi ir ļoti daudzveidīgi, bet nosacīti tos var iedalīt trīs tipos:
a)Dažādu objektu sakarība laikā un telpā
b)To līdzības
c)To atšķirības vai pretmeti
Bāzējoties uz šiem ārējo apstākļu tipiem, tika noteikti arī trīs asociāciju tipi: pēc sakarībām, pēc līdzības, pēc kontrastiem. Šo asociāciju tipu pamatā ir Aristoteļa formulējums: mūsu priekšstatu „sakabes” trīs principi. Pēc asociānistu teorijām šajos trīs principos tika iekļauta visa sakarību daudzveidība, tai skaitā cēloņsakarības: tā kā cēloņus un sekas saista zināms laika posms, tad cēloņsakarības tika iekļautas sakarību kategorijā.
Jēdziens „asociācija” bija par pamatu kādam asociatīvam eksperimentam: cilvēkam tiek pateikts kāds ļoti kaitinošs vārds un piedāvāts atbildēt uz to ar vārdu, kurš pirmais ienāk prātā, reaģējot uz kaitinājumu. Balstoties uz asociatīvo metodi, tika radīts melu detektors.
Jēdziena „asociācija” saturs vēlāk būtiski mainījās, padziļinājās, pilnveidojās, noturīgi saglabājot savu vietu atmiņas psiholoģija.
Atmiņa nav nekas cits kā spēja sasaistīt visu jauno ar jau iepriekš zināmo, pieredzēto. O.Mangelštams ir teicis: „Izglītība – tā ir asociāciju ātruma skola” [18., 23]. Ja asociatīvo saikņu veidošanās notiktu tikai laika un telpas sakarību iespaidā, tad konkrētā situācijā dažādiem …
