Efektīvs administratīvais process ir viens no svarīgākajiem cilvēktiesību īstenošanas mehānismiem valstī. Administratīva procesa likumā1 (turpmāk – APL) ir noteikti administratīvā procesa pamatmērķi, kā, piemēram, nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu un nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.
Tādējādi arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (turpmāk – Komisija) kā valsts pārvaldes iestādei, īstenojot savu publisko varu, ir pienākums nodrošināt efektīvu administratīvo procesu.
Komisija ir izveidota, pamatojoties uz likumu „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”,2 kā rezultātā tā pārņēma funkcijas attiecīgajās valsts regulējamās nozarēs, proti, minētā likuma 2.panta otrā daļa nosaka, ka „valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību šādās nozarēs: enerģētika, izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija, elektroniskie sakari, pasts, dzelzceļa transports (tai skaitā pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu).” Pieņemot šo likumu, tika uzsākta divu līmeņu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas izveide un pirmā līmeņa regulators – Komisija – regulē sabiedrisko pakalpojumu nozares valsts līmenī.3 Tādējādi Komisija saskaņā ar likumu „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” un nozares speciālajiem normatīvajiem aktiem4 pilda šādas funkcijas: aizstāv lietotāju intereses un veicina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību; nosaka tarifu aprēķināšanas metodiku; nosaka tarifus, ja nozaru speciālie likumi neparedz citu tarifu noteikšanas kārtību; licencē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu vai ved sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju sarakstu; sekmē konkurenci regulējamās nozarēs un uzrauga sabiedrisko pakalpojumu atbilstību licences nosacījumiem, noteiktām kvalitātes un vides aizsardzības prasībām, tehniskajiem noteikumiem, standartiem, kā arī līguma nosacījumiem; sniedz regulējamo nozaru atbildīgajām ministrijām pēc to pieprasījuma informāciju un priekšlikumus par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jautājumiem; informē sabiedrību par savu darbību un arī par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbību sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā.
Tātad Komisijai ar normatīvajiem aktiem ir deleģētas minētās funkcijas, bet viena no svarīgākajām Komisijas funkcijām ir tā, ka Komisija kā obligāta iepriekšēja ārpustiesas instance, izskata no sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas attiecībām izrietošos strīdus un citus strīdus jautājumus, kas ar likumu „Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” nodoti Komisijas kompetencē.
Izvēlētā darba tēma ir aktuāla, jo, apzinot pašreizējo situāciju un meklējot risinājumus administratīvā procesa pilnveidošanai gan normatīvo aktu grozījumu veidā, gan institucionālās un administratīvās kapacitātes paaugstināšanai ir izveidota darba grupa,5 kura ir izstrādājusi Administratīvā procesa iestādē un tiesā efektivizēšanas koncepciju6.
Šī darba uzdevums ir analizēt to, kā konkrēta – mediatora, šķīrējtiesas vai cita veida statusa piešķiršana Komisijai saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem varētu ietekmēt administratīvo procesu iestādē.
Kā arī darbā tiks meklēti risinājumi gadījumiem, kad komersanti, kuriem ir pienākums maksāt Komisijai valsts nodevu par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu, to nedara. Tā kā Komisijai nav nevienā normatīvā aktā paredzēts administrēt valsts nodevu un Valsts ieņēmumu dienests atsakās to darīt, rodas situācija, ka Komisijas darbība, kas tiek finansēta no ieņēmumiem, ko iegūst iekasējot valsts nodevu, tiek apgrūtināta un tādējādi tiek kavēti dažādi procesi Komisijā, tai skaitā arī administratīvais process.
Ņemot vērā minēto, šī pētījuma objekts ir administratīvā procesa, kas saistīts ar Komisijas funkciju nodrošināšanu, efektivizēšana, bet darba mērķis ir izpētīt problemātiku, kas saistīta ar atsevišķu Komisijas funkciju izpildi.
Darbā ir izmantota salīdzinošā un analītiskā izpētes metode.
Darbs sastāv no divām nodaļām un sešām apakšnodaļām. Pirmajai nodaļai ir četras apakšnodaļas, bet otrajai nodaļai ir divas apakšnodaļas.
Pirmās nodaļas ietvaros tiek aplūkots jautājums, kādi ir efektivitātes noteikšanas priekšnoteikumi un cik efektīvs būtu administratīvais process iestādē, ja Komisijai tiktu piešķirts šķīrējtiesneša, mediatora, eksperta vai pirmās instances tiesneša statuss strīdu izskatīšanas jomā.
Savukārt, otrajā nodaļā tiks aplūkots jautājums par valsts nodevas nemaksāšanas iespējamo negatīvo ietekmi uz Komisijas darbību un tās funkciju nodrošināšanu, kā arī meklēts iespējamais situācijas risinājums, piedāvājot šo situāciju atrisināt ar administratīvi tiesiskiem paņēmieniem.
Secinājumos un priekšlikumos tiek atzīmētas svarīgākās atziņas un apskatīto problēmjautājumu iespējamie risinājumi, tai skaitā tiek piedāvāts veikt konkrētus grozījumus normatīvajos aktos.
Pētījumu pamatā izmantota juridiskā literatūra, normatīvie akti un judikatūra, kas sevī ietver arī Komisijas lēmumus u.c. dokumentus.
…
