Vairāk kā gadu vecais Latvijas Administratīvā procesa likums ir ievērojams solis uz priekšu, lai tuvotos mūsdienu Eiropas demokrātijas principiem. Šajā likumā noteiktie standarti, kas ir balstīti uz atklātību, uzklausīšanu, pierādījumu vākšanu, iemeslu un palīdzības meklēšanas iespējas norādīšanu, var nenoliedzami uzlabot visu valsts pārvaldes procesa pārskatāmību un uzbūvi. Viens no galvenajiem likuma uzdevumiem ir noteikt vienotu administratīvo procesu un sagādāt privātpersonām, juridiskajām personām vai organizācijām nozīmīgu iespēju apstrīdēt administratīvos lēmumus vienlīdzīgās pozīcijās ar valsts iestādēm – vispirms iekšējās izskatīšanas ceļā, pēc tam, ja nepieciešams, tiesas izskatīšanas ceļā. Lai arī pēc Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās administratīvā akta apstrīdēšanas procesam vajadzētu būt vienotam, tomēr tas tā nav, jo pastāv nosacījums, ka speciālajās tiesību normās var būt atšķirīgs lēmumu apstrīdēšanas mehānisms.
Ņemot vērā, ka Latvijas Administratīvā procesa likums ir salīdzinoši jauns un tā praktiskais pielietojums, kā arī teorētiskais skaidrojums ir salīdzinoši neliels, darba mērķis ir apskatīt procesuālo secību, kā iestādēs Latvijā, tiek izskatīts apstrīdētais administratīvais akts, kā arī noskaidrot šā procesa nepilnības un atsevišķos gadījumos sniegt rekomendācijas.
Darba pirmajā daļā tiks sniegts teorētisks izklāsts ar mērķi noskaidrot apstrīdētā administratīvā akta izskatīšanas jēdzienu, personas, kurām ir tiesības apstrīdēt administratīvo aktu, norādīt uz iespējamajām nepilnībām iestāžu darbībā, kā arī iepazīties ar vispārējiem administratīvā procesa principiem, kas jāievēro apstrīdētā administratīvā akta izskatīšanas procesā.
Otrā daļa tiks veltīta procesuālajam izklāstam, sākot ar iesnieguma par administratīvā akta apstrīdēšanu saņemšanu, nepieciešamo procesuālo ierobežojumu un nosacījumu noskaidrošanai, kā arī pieņemtā gala lēmuma obligāto prasību ievērošanai.
Darba gaitā tiks parādīti vairāki praktiski piemēri, no personīgās pieredzes Tieslietu ministrijas Juridiskajā departamentā, tādējādi darba lasītājam radot iespēju vieglāk uztvert izklāstīto vadoties no konkrēto tiesību normu praktiskā pielietojuma.
Atsevišķos gadījumos, lai darba lasītājam būtu vieglāk uztvert administratīvā procesa normas Latvijā, ar salīdzinošās metodes palīdzību autors dos vispārēju ieskatu atsevišķu Eiropas valstu nacionālajos likumos, kas regulē administratīvo procesu šajās valstīs. Padziļināti tiks salīdzinātas Latvijas administratīvā procesa normas ar Vācijas likumdošanu, kam par pamatu ir ļoti līdzīgā administratīvi procesuālo normu saikne starp šīm valstīm. Pie tam situācijās, kad tiks pētītas kādas citas valsts tiesību normas, tas tiks speciāli uzsvērts, pārējos gadījumos tiek aplūkota Latvijas administratīvi procesuālā tiesību sistēma, kas arī ir viens no darba mērķiem.
Darba izstrādes procesā tiek izmantots iepriekš sastādīts un metodoloģiski pamatots darba izstrādes plāns. Darba noteikto uzdevumu sasniegšanai autors izmantos Tiesību zinātnē vispāratzītas un lietotas dažādas juridiskās metodes: indukcijas, dedukcijas, socioloģisko, vēsturisko, dogmatisko, salīdzināmo u.c.
Analizējot Latvijas administratīvā procesa likuma tiesību normas tiks izmantotas vispār atzītās interpretācijas metodes.
Ar gramatiskās (filoloģiskās) interpretācijas metodi tiks noskaidrota tiesību normu jēga no valodnieciskā viedokļa.
Izmantojot vēsturisko interpretācijas metodi tiks noskaidrota tiesību normu jēga, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta.
Sistēmiskā interpretācijas metode palīdzēs noskaidrot tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām.
Teleoloģiskā (jēgas un mērķa) interpretācijas metode būs par pamatu, lai secinātu tiesību normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz.
Ņemot vērā autora salīdzinoši nelielo praksi saistībā ar administratīvi procesuālo normu pielietošanu, iespējamas arī kādas tiesību normu interpretāciju pretrunas vai nepilnības, tādejādi turpmākā nākotnē ir vēlme darbu papildināt, sniedzot kompleksāku un precīzāku izklāstu par aplūkoto tēmu.
Lai gan daudzās valstīs valda uzskats, ka valsts pārvalde nespēj efektīvi un objektīvi izskatīt savus lēmumus, pat ja administratīvā apstrīdēšana ir vērsta augstākā iestādē vai speciālā administratīvā tribunālā, kvalitatīvas iekšējās izskatīšanas galvenie elementi ir labi saprotami. Veiksmīga administratīvās apstrīdēšanas vai iekšējās izskatīšanas sistēma ir tāda, kas darbojas caurspīdīgi un nodrošina ātru, izmaksās ekonomisku un neatkarīgu primāro administratīvo lēmumu vai aktu izskatīšanu.1
Iekšējā izskatīšana ietver šādu lēmumu materiālu un bieži arī procesuālu izskatīšanu, ko parasti veic viens vai vairāki tās pašas iestādes ierēdņi (parasti augstāka ranga ierēdņi) vai ierēdnis, vai darba grupa speciāli nozīmētā vai hierarhiski augstākā iestādē, vai abi šie izskatītāji. Iekšējai izskatīšanai var būt vairākas formas un vienā iestādē var būt vairākas iekšējās izskatīšanas sistēmas, ko nosaka speciālie juridiskie normatīvi. Jebkurā gadījumā funkcionējoša administratīvās apstrīdēšanas sistēma ir izdevīga gan pārsūdzību iesniedzējiem, gan iestādēm. Tās mērķis ir veicināt iestādēs labāku primāro lēmumu pieņemšanu un prasību iesniedzējiem – izmaksu un laika ziņā izdevīgu izskatīšanas procesu.…
