Vēsturiski Rietumu valstu autortiesību koncepcijās izveidojušās 2 pamatpieejas – Anglosakšu valstu jeb vispārējo tiesību koncepcija un kontintentālās Eiropas autortiesību koncepcija. Anglosakšu valstu jeb vispārējo tiesību koncepcija, ļauj autortiesību pirmajam īpašniekam neierobežoti vienoties ar iespējamiem sava darba izmantotājiem, ieskaitot absolūtu autortiesību nodošanu, kā arī atzīst izmantotāju tiesības (kas tiem ļauj vērsties tiesā gadījumā, ja tiek aizskartas viņiem piešķirtās izmantošanas tiesības). Uz šo pieeju pamatojas gan ASV, gan Lielbritānijas autortiesības. Tās vairāk orientētas uz autora mantiskajām tiesībām, lielā mērā ignorējot autora personiskās tiesības. Personiskās jeb morālās tiesības britu autortiesībās tika ieviestas tikai 1988.gadā, kam sekoja plaša likumdošanas aktu saskaņošana Eiropas Kopienas ietvaros.
Kontinentālās Eiropas autortiesību koncepcijā dominē droit d'auter (autortiesības), kas vairāk orientētas autora personiskajām tiesībām. Autortiesības regulējošās normas katrā valstī ir atšķirīgas. Piemēram, dažās valstīs autortiesības ir mūžīgas un neatsavināmas, savukārt Lielbritānijas likumdošana paredz, ka no tām var atteikties un ja neatsakās, autortiesības beidzas līdz ar to aizsardzības termiņa beigām. ASV autortiesību likumdošanā tāds termins kā morālās tiesības vispār neeksistē.
Senajā Grieķijā ir manāmas dažas no autortiesību iezīmēm. Jāatzīst gan, ka sabiedrībā valdīja uzskats, ka intelektuālais darbs nav profesija un paši rakstnieki sevi uzskatīja par skolotājiem, romiešu rakstnieki - par politiķiem. Lielāko tiesu viņi rakstīja nevis lai ar šo darbu pelnītu iztiku, bet gan lai gūtu atzinību līdzcilvēkos. …