Galveno kompetenču koncepts
Galveno kompetenču koncepts ir izveidots, balstoties uz ar resursiem saistīto teoriju bāzes. Prahalads un Hamels (Prahalad and Hamel) (1990) definēja galvenās kompetences kā kolektīvo apmācību uzņēmumā, īpaši kā koordinēt atšķirīgas ražošanas prasmes un integrēt vairākas tehnoloģijas. Ārpakalpojumu jomā galveno kompetenču koncepta aplikācija kļuva ļoti populāra pētnieku vidū. Šis koncepts ļoti bieži tiek lietots, lai izstrādātu un testētu dažādu ar ārpakalpojumiem saistīto lēmumu struktūru, pierādot, ka pamataktivitātēm ir jāpaliek uzņēmumā. Koncepta mācīšanās un komunikācijas priekšnoteikumi darīja to pielietojamu vadības attiecību un pārdomu fāzēs. Pārdevēja zināšanas tiek uzskatītas par vienu no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ārpakalpojuma vienošanās pozitīvu iznākumu.
Uz resursiem balstīts skats
Uz resursiem balstīta skata pamata priekšnoteikums ir, ka resursi un spējas var būtiski mainīties starp uzņēmumiem, un ka šīs izmaiņas ir stabilas (Barney and Hesterly, 1996). Ja uzņēmuma resursi un spējas ir miksēti un izplatīti atbilstošā veidā, uzņēmumam tie var radīt konkurences priekšrocību. Uz resursiem balstītais skats ārpakalpojumu jomā izriet no nosacījuma, ka organizācijai, kas alkst pēc vērtīgiem, retiem, neatdarināmiem un organizētiem resursiem un spējām, būtu nepieciešams meklēt ārējo piegādātāju, lai mazinātu šo vājību. Tāpēc vislietderīgākā šīs teorijas izmantošana ir ārpakalpojumu procesa sagatavošanās fāzē, lai definētu lēmumu pieņemšanas struktūru un piegādātāja izvēles fāzē, lai izvēlētos vispiemērotāko piegādātāju. Teorija tiek lietota arī, lai izskaidrotu dažus aspektus attiecību vadīšanā un pārdomu fāzē.
Evolūcijas ekonomika
Kaut arī pirmo reizi minēta 19.gs., evolūcijas ekonomika piedzīvoja atdzimšanu pēc Nelsona un Vintera (Nelson and Winter) darba 1982. gadā. Teorija ir attīstījusies no darvinisma un iekļauj sevī pieņēmumus, kas ir piemeklēti speciāli „ekonomikas dabai”. Šie pieņēmumi sevī iekļauj to, ka:
aģenti (fiziskas personas un uzņēmumi) nekad nevar būt perfekti informēti un viņiem nepieciešams optimāli darboties vietējā tirgū nekā globāli;
aģentu lēmumu pieņemšana ir parasti ir noteikumu, normu robežās;
aģenti ir kaut cik spējīgi imitēt citu aģentu noteikumus, lai mācītos un radītu jauninājumus;
imitācijas un inovācijas procesiem ir raksturīgi noteikti kopīguma un darbības līmeņi, kas var tikt traucēti ar nejaušiem pārtraukumiem;
mijiedarbība starp aģentiem parasti notiek līdzsvaru zaudējušās situācijās un rezultāts ir preču un metožu variantu veiksmes un neveiksmes;
maiņas procesi notiek tādā kontekstā, kas aprakstīts iepriekšminētajos pieņēmumos, un raksturīgākās pazīmes ir beztermiņš, neatgriežamība.
Tas ļauj šo teoriju piemērot arī ārpakalpojumu jautājumā.…
