Apdrošināšanas aizsardzības nepieciešamība.
Jau ļoti tālā civilizācijas vēsturē atklājās apdrošināšanas pirmssākumi. Bieži senatnē izveidojās situācijas, kad aplenkuma rezultātā pilsētu iedzīvotājiem bija grūti piekļūt ražai tuvējos laukos, vai pastāvēja iespēja, ka būs neražas gads. Protams, katrs nevarēja rūpēties par sevi, bet jau seno pilsētu iedzīvotājiem bija skaidrs, ka kopēju rezervju izveidošana un nodrošināšana ir daudz efektīvāka metode.
Sākoties eiropiešu ceļojumiem uz Āziju un Ameriku jau ir vērojamas mūsdienīgas apdrošināšanas sistēmas iezīmes. Ja nelielai kuģu flotei no Eiropas izdevās nokļūt, piemēram, Indijā, un pēc tirgošanās atgriezties ar eksotisku preču kravu, tāda krava nesa lielu peļņu, bet pastāvēja risks, ka kāds no kuģiem varētu arī neatgriezties. Lai daži no kapitāla ieguldītājiem kuģu bojāejas gadījumā nezaudētu visus ieguldītos līdzekļus, cilvēkiem šādos pasākumos šķita saprātīgi kopīgi uzņemties iespējamo risku.
Bija vairākas iespējas, kā to nodrošināt. Viena no iespējām bija apdrošināšana – sistēma, kad kuģa vai kravas īpašnieks ( fiziska persona vai firma ) piedāvāja naudas summu citiem cilvēkiem, lai tie būtu ar mieru kompensēt zaudējumus, kas rastos, ja minētais kuģis neveiktu attiecīgo ceļojumu. Otra iespēja bija vairākiem cilvēkiem iesaistīties kopīgā pasākumā, t.i. ieguldīt naudu kuģu grupā ar kopēju kravu, kopīgi uzņemties iespējamo zaudējumu risku un dalīties jebkurā pasākuma nestajā peļņā.
Par saistību izpildi sākumā atbildēja apdrošinātāji personīgi. Tiem nācās pārdot daļu no sava īpašuma vai izņemt skaidru naudu no savas bankas konta, lai, pēc attiecīgā negadījuma izmaksātu apdrošinājuma ņēmējam nepieciešamo summu.
Ar laiku uzņēmēji saprata, ka daudzi nevēlas uzņemties tik lielu personīgo risku, un jēdziens “ kopīgs pasākums ” tika organizēts savādāk. Ja risks īstenotos, apdrošinātāji izveidoja kopīgu fondu, no kura apsolīja apdrošinājuma ņēmējam izmaksāt kompensāciju.
Septiņpadsmitajā gadsimtā pārapdzīvotajās pilsētās vairums celtņu bija būvētas no koka, ēdiena gatavošanai un siltumam kalpoja ugunskuri, bet apgaismošanai sveces. Ēku aizdegšanās risks bija ļoti augsts. Tā apdrošināšanas sabiedrībām galvenais darba lauks bija apdrošināšana pret ugunsgrēka nodarītajiem zaudējumiem. Iedzīvotājiem bija izdevīgi maksāt apdrošināšanas prēmijas apdrošināšanas sabiedrībai, kura garantēja, pirmkārt, nodrošināt uguns dzēšanu ( pasargājot no uguns postošas darbības apkārt esošās mājas, tā mazinot bojājuma apjomus ), otrkārt, izmaksāja kompensāciju apdrošinājuma ņēmējam tādā apmērā, lai būtu iespējams remontēt bojātās ēkas, vai īpaši nopietnos gadījumos, ēkas atjaunot, vai pārbūvēt. Tāpat kā tagad, apdrošināšanas prēmijas bija atkarīgas no ēku apdrošināšanas vērtības.
…
