Šobrīd Latvijā intelektuālā īpašuma tiesību jomai, to skaitā autortiesībām un blakustiesībām tiek pievērsta milzu uzmanība. Beidzot tā sāk iegūt to aktualitāti, kādai tai bija jābūt jau agrāk. Cilvēki pamazām sāk apzināties, ka intelektuālais īpašums arī ir īpašums, kurš tāpat kā jebkurš cits īpašuma veids ir jāaizsargā no prettiesiskiem apdraudējumiem.
Tomēr jāatzīst, ka policija joprojām ir gausa krimināllietu, kas saistītas ar autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu, ierosinātāja un aprobežojas ar administratīvajiem sodiem un kontrafakto eksemplāru izņemšanu no tirdzniecības. Pērn ierosinātas tikai piecas krimināllietas, pabeigta trīs lietu izskatīšana, bet vairākas lietas ir pārsūdzētas.1 Paši autortiesību un blakustiesību subjekti savu interešu aizsardzībā priekšroku dod civilajai tiesvedībai, par ko liecina šī darba sagatavošanas gaitā pētītā tiesu prakse Latvijā.
Fakts, kas nevar palikt nepamanīts, ir tas, ka pēdējo piecu gadu laikā jau divas reizes pieņemti grozījumi Krimināllikuma (turpmāk tekstā – KL) pantos, kuros paredzēta atbildība par pārkāpumiem autortiesību un blakustiesību jomā, tādējādi liekot aizdomāties par šo pantu lietderību un atbilstību sabiedrības interesēm. Paredzams, ka drīzumā arī attiecībā uz šiem likuma pantiem atkal tiks veiktas izmaiņas, lai pie atbildības sauktu ne tikai fizisku, bet arī juridisku personu. Ņemot vērā iepriekš minēto, viens no šī darba autores mērķiem ir izvērtēt juridiskās personas kriminālatbildības par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu nepieciešamību.
Lai rastu priekšstatu par autortiesību un blakustiesību specifiku, darbā sākotnēji tiks aplūkota autortiesību un blakustiesību jēdzieniskā izpratne un pamatkoncepcijas, kā arī starptautiskās prasības attiecībā uz šo tiesību krimināltiesisko aizsardzības mehānismu.
Pašlaik spēkā esošās normas, kas paredz atbildību par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu, ir izvietotas Krimināllikuma 14.nodaļas ”Noziedzīgi nodarījumi pret personas pamattiesībām un pamatbrīvībām” 148. un 149.pantā, taču šī darba ietvaros tiks analizēts KL 148.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, vienlaikus vērtējot tiesu praksi analizējamā panta piemērošanā.
Darbā ir daudz atsauču uz Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – ES) dalībvalstu autoriem, jo Latvijas juridiskā literatūra par autortiesību un blakustiesību aizsardzību nav bagāta. Tomēr ņemot vērā, ka Latvija ir parakstījusi virkni sev saistošu starptautisku līgumu un līdz ar to uzņēmusies starptautiskas saistības, autore uzskata par lietderīgu aplūkot arī ES autoru izpratni un juridisko vērtējumu, kas saistīts ar šī darba tēmu.
Autortiesību un blakustiesību krimināltiesiskās aizsardzības aktualitāti nosaka tas, ka šo tiesību neievērošana ir ne tikai morāla vai krimināla problēma, bet arī negatīvi iespaido valsts ekonomiku. Šajā ziņā autores viedoklis sakrīt ar Business Software Alliance Latvia priekšsēdētāja V.Birkava pausto uzskatu, ka ”nelikumīgas rīcības attaisnošanas mehānisms [datorprogrammu nelegālai iegādei un lietošanai] Latvijā ir kopējs ar citu aktuālu sociāli tiesisku problēmu – satiksmes drošības noteikumu hronisku ignorēšanu”.2 Pirmkārt, tā ir infantila pārliecība, ka par noziedzīgu nodarījumu nav uzskatāma, un tātad arī nav sodāma, rīcība, kurai ir (vai tiek uzskatīts, ka tai ir) masveida raksturs. Jāpiebilst, ka likuma racionālās, visas sabiedrības interesēm atbilstošās prasības netiek respektētas, ja vien pastāv mazs risks tapt sodītam.
Sabiedrībai ir jādod signāls, ka likuma ignorēšana draud ar attiecīgu atbildību; tādēļ Latvijā būtu nopietni jāizvērtē sankciju bargums attiecībā uz autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem. Līdz ar to, kā vēl vienu šī darba mērķi autore ir izvirzījusi ārvalstu pieredzes izvērtēšanu autortiesību un blakustiesību krimināltiesiskās aizsardzības jomā, lai ilustrētu atšķirības, kādas pastāv attiecībā uz likumā noteiktajām sankcijām.
Tā kā Latvija ir ES dalībvalsts, tad tās tiesību pārkāpumi ietekmē ES vienotā tirgus integritāti, turklāt daļa no aizskartajām intelektuālā īpašuma tiesībām ir arī ES īpašums; Latvija var kļūt nepievilcīga ārvalstu investoriem. Lai to nepieļautu un novērstu autortiesību un blakustiesību noziegumu izplatību, ir jāveic efektīvi pasākumi to novēršanā un jāizstrādā efektīvas tiesību normas, kuras gūtu sabiedrības atbalstu un būtu iespējams reāls to pielietojums. Darba gaitā tiks izvērtēts, cik lielā mērā likumā noteiktā norma ir leģitīma un atbilst sabiedrības interesēm, proti, tiks vērtēta šīs normas piemērojamība.
Pēc autores domām visu valstu galvenā problēma ir nevis pašu normatīvo aktu izstrādāšana, bet gan nepieciešamo apstākļu radīšana, lai nodrošinātu šo aktu pilnvērtīgu pielietošanu. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tomēr kā norādījusi profesore V.Liholaja, ”mūsdienu pasaule visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā sastopas ar kopīgām problēmām un jautājumiem, kuru risināšana ir iespējama, tikai valstīm sadarbojoties”.1
1.Autortiesību jēdziens un pamatkoncepcijas
Autortiesības (angl. copyright) ir izņēmuma tiesību veids, kuru subjekts ir literāro un mākslas darbu autors, bet objekts – autora darbs, un tiek attiecinātas uz jebkuriem darba izmantojuma aspektiem un veidiem.2 Papildinot minēto autortiesību definējumu, var teikt, ka autortiesības ir tiesību un normu kopums, kas nosaka un aizsargā radoša darba autora tiesības.3
Autortiesību jēdziens baltās uz trīs pamatkoncepcijām, porti – pirmkārt, ir nepieciešams intelektuālā darba produkts: materiāli iemiesots darbs, kura izmantošana tiek regulēta ar autortiesībām; otrkārt, ir nepieciešams, lai šo darbu kāds būtu radījis, tātad, ir vajadzīgs darba autors. Konstatējot pirmos divus elementus, automātiski rodas trešais – autora tiesības jeb tas ar darba izmantošanu saistītais interešu un darbību kopums, kuru realizācijas privilēģija ir piešķirta autoram (autora izņēmuma tiesības).4 Ārvalstu literatūrā sastopama atsauce arī uz darba oriģinalitātes prasību, proti, lai darbu aizsargātu autortiesības, tajā ir jākonstatē autora radošais ieguldījums.5
Autortiesības nereti atzīst par īpašumtiesību veidu. Īpašuma institūts ir viens no vecākajiem tiesību institūtiem, par kuru tiek prezumēts, ka tā būtība ir visiem saprotama un skaidra. Jau vienā no senākajiem Eiropas civiltiesību avotiem – Francijas Civilkodeksā (544.pantā) īpašums tiek definēts kā tiesības lietot un rīkoties ar lietām visabsolūtākajā veidā, ciktāl to atļauj likums vai reglamenti. Minētais kodekss pat nosaka, ka citiem jāatturas no šīs tiesības traucēšanas vai arī, ka īpašniekam ir tiesība aizliegt traucēt savu īpašumu. Tiesības ekskluzivitāte ir pašsaprotama.
Savukārt Latvijas Civillikums, neraugoties uz to, ka 1036.pantā īpašniekam vienam pašam ir paredzēta pilnīgas varas tiesība pār lietu, 1039.pantā paskaidro, ka īpašnieks var aizliegt visiem citiem ietekmēt viņa lietu, kā arī to lietot vai izmantot, kaut arī viņam pašam no tā nerastos nekāds zaudējums. Šāds paskaidrojums būtībā ir lieks, jo atkārto jau Civillikuma 1036.pantā ietverto tiesību normu, kas attiecas uz īpašnieka tiesību pār savu īpašumu. Latvijas Civillikuma 929.pantā izteiktā formula (par īpašuma priekšmetu var būt viss, kas ar likumu nav noteikti izņemts no vispārējas apgrozības) ir pietiekami plaša, lai ietvertu tanī arī autortiesību objektus. Ar bezķermeniskām lietām Civillikuma izpratnē saprotamas dažādas personiskas lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas (841.pants). No minētā izriet, ka autortiesību koncepcija ir ietverama ķermenisko un bezķermensiko lietu shēmās.…
