Nobeigums
Darba sākumā izvirzītie uzdevumi ir veiksmīgi izpildīti – izpētīta kino, šausmu kino literatūra un avoti, veikta semiotiskā filmas analīze. Veicot uzdevumus, sasniegti arī izvirzītie mērķi, noskaidrojot, ka: Paranormālās parādības piesaista un biedē skatītāju ar ticamību, identificēšanās iespējām (filmēšanas stils, apstākļi, specefektu izmantojums), stāsta struktūru (neziņa, spriedze, nav atslābuma); šausmu žanrs piesaista emociju dēļ, iespēju izdzīvot notikumus, kurus ikdienā negribētu piedzīvot, svarīga ir notikumu ticamība – lai tas, ko redz ekrānā būtu iedomājams notiekam dzīvē, kā arī varētu iedomāties sevi attiecīgajā situācijā (identificēties ar tēliem, situācijām, izvēlēm utt.); šausmu filma Paranormālās parādības ir biedējošāka par šausmu filmu Zāģis, jo -, lai gan tā ir par pārdabiskiem notikumiem, tomēr tie šķiet reālistiskāki par tiem, kas notiek Zāģī gan to specifiskuma, gan cilvēku iekšējo baiļu dēļ, Paranormālo parādību filmēšanas stils, vide, tēli, specefektu izmantojums nostrādā, radot augstu ticamības pakāpi, tāpēc šķiet biedējošāki par Zāģi, kurā biedējošākais faktors ir iedomāšanās nonākam varoņu vietā attiecīgajās situācijās, spriedze par to, kas notiks tālāk; kā arī svarīgs faktors ir tas, ka Paranormālajās parādībās briesmas ir neredzamas, netveramas, tāpēc bailes, neziņa un spriedze ir spēcīgāka nekā otrā filmā.
Ieguvums ir: ieskats šausmu žanrā, kas Latvijā netiek darīts; ieskats jaunākajā šausmu filmu tendencē - POV šausmu filmās, kā arī konkrēta gadījuma analīze; divu no auditorijas vidū pēdējās desmitgades atzītāko šausmu filmu analīzes, kas sniedz priekštatu par to, kas iedarbojas uz auditoriju, ko tā vēlas redzēt, piedzīvot.
Lai darbs būtu vispusīgāks, būtu nepieciešams veikt dziļās intervijas ar cilvēkiem, kuri ir paši veidojuši POV šausmu filmas, kā arī tradicionālās šausmu filmas, tādējādi iegūstot informāciju tieši no avota, nevis no literatūras, kurā tā ir pakļauta autora interpretācijai, bet diemžēl Latvijā šausmu žanrā filmas netop, tāpēc iespējas ir ierobežotas.
Šis darbs ir labs pamats turpmākai šausmu kino pētniecībai, ko ir iespējams veikt vairākos virzienos – gan turpinot pētīt konkrētas filmas, gan veicot psiholoģijas pētījumu, pētot padziļināti tieši auditorijas pārstāvjus, gan, kā jau iepriekš tika minēts, pētot pašu filmu veidotāju skatījumu, pamatojumu, izpratni par to, kā izmantot elementus, lai sasniegtu rezultātus.
…
