21. gadsimtā mežu aizsardzība, to racionāla izmantošana un atjaunošana kļūst pasaules problēma. Mežs vairs netiek uzskatīts tikai par koksnes ražotāju, bet arī vērtēts kā izšķirošs faktors visas ekosistēmas normālas funkcionēšanas nodrošināšanā.
Tagad izpratne par mežu, tā augšanas un atjaunošanās likumsakarībām ir ievērojami padziļinājusies, pateicoties mežzinātnes jaunākajām atziņām un daudzviet rūgtajai praktiskajai mežu apsaimniekošanas pieredzei.
Mežam kā dabas veidojumam piemīt komplicēts, bet precīzi darbojošos pašregulācijas mehānisms, tas ir daudzveidīga ekosistēma, kurā sastopamas ļoti daudzas sugas, kas nevar eksistēt ārpus meža. Saprātīgi apsaimniekots mežs saglabā augsnes auglību, attīra ūdeni un gaisu, pasargā augsni no erozijas, bagātina gaisu ar skābekli, aizsargā ūdenstilpnes no apsusēšanas, rada labvēlīgu klimatu, kā arī, izmantojot saules enerģiju, fotosintēzes ceļā pārstrādā ūdeni un gaisā esošo oglekļa dioksīdu organiskā masā. Mežu uzskata par visproduktīvāko augu valsts sabiedrību uz Zemes.
Pasaules meži aizņem apmēram 30% no sauszemes teritorijas un atrodas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tā kā milzīgas teritorijas uz zemes aizņem tuksneši, kalni un ledāji, var secināt, ka mežs ir vislielākā ekosistēma uz Zemes. Meža zemju kopējā platība ir 4,14 miljardi hektāru, bet pietiekamas biezības mežaudžu ir apmēram 3 miljardi hektāru. Tas nozīmē, ka aptuveni ceturtajā daļā meža zemju aug zemas biezības mežaudzes. Tikai 1,9 miljardi hektāru ir produktīvas mežaudzes. Milzīgas platības aizņem krūmāji un degradētas meža zemes, uz kurām mežs kādreiz audzis. Pēc 1982. gada datiem, uz katru zemeslodes iedzīvotāju ir 0,67 ha produktīvu mežaudžu. Meža zemes Latvijā aizņem 2,8 miljoni hektāru, mežainums ir 42%.
Meži ir Latvijas valsts lielākā nacionālā bagātība, tādēļ to apsaimniekošanas politikas pamatuzdevums ir produktivitātes un noturības paaugstināšana. Lai nepieļautu mežu platību samazināšanos, sākot ar trīsdesmito gadu vidu, ievērojami līdzekļi tika ieguldīti meža mākslīgajā atjaunošanā un ieaudzēšanā. Tuvākajā nākotnē, apmežojot līdz l miljonam hektāru lauksaimniecībā neizmantotas zemes, valsts mežainums varētu sasniegt 50% un pat vairāk. Līdz ar to Latvija kļūtu viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā, sekojot aiz Somijas un Zviedrijas.
Bērzu dzimtā Latvijā ietilpst vasarzaļi, gaismas prasīgi koki un krūmi ar viendzimuma ziediem. Vīrišķo ziedu spurdzes nokarenas. Sievišķo ziedu spurdzes īsas, galviņveidīgas, čiekurveidīgas, nokarenas vai stāvas. Auglis – viensēklas riekstiņš. Ģintī ap 120 sugu. No bērziem (Betula) plaši sastopams āra jeb kārpainais bērzs (Betula pendula, sin. Betula verrucosa) – līdz 30 m augsts koks ar gludu, baltu mizu, kas vecākiem kokiem pie stumbra pamata nomelnē un saplaisā. Lapas plati trīsstūrainas vai rombiski olveidīgas. Vīrišķo ziedu spurdzes sēdošas, iegareni velteniskas, līdz 10 cm garas. Sievišķo ziedu spurdzes cilindriskas, 2 - 3 cm garas un 8 - 10 mm resnas. Zied V. Auglis – iegareni eliptisks riekstiņš. Mitros mežos, purvainās vietās, izcirtumos bieži sastopams purva jeb pūkainais bērzs (Betula pubescens) – līdz 30 m augsts koks. Miza jauniem kokiem sārti brūna, vecākiem balta, tikai pie pamata melna un saplaisājusi. Lapas olveidīgas vai rombiski olveidīgas, to pamats mazliet sirdsveidīgs vai plati ķīļveidīgs. Jaunās atvases un lapas ar daudziem matiņiem. Pilnīgi attīstītām lapām matiņi ir tikai lapas plātnes apakšpusē un dzīslojuma stūros. Zied IV, V. Zemais bērzs (Betula humilis) ir 1 - 2,5 m augsts krūms, kas diezgan bieži sastopams Vidzemē un Latgalē krūmainās pļavās, mežos, grāvjos, purvos. Tā lapas ir olveidīgi eliptiskas, bet dzinumi sveķaini, ar kārpiņām. Zied V, VI. Valsts aizsardzībā ir pundurbērzs (Betula nana) – 20 - 70 cm augsts, zarains krūms ar mazliet paciliem, izplestiem zariem.…
