Kopsavilkums
Šajā darba daļā tiks dots būtiskāko secinājumu un priekšlikumu izklāsts, kas radās darba rakstīšanas procesā un ir saistīts ar Latvijas normatīvās bāzes izvērtējumu saistībā par nelikumīgu cilvēka audu un orgānu izņemšanu. Pētījuma rezultātā autore ir nonākusi pie šādiem secinājumiem un priekšlikumiem:
1. Jautājumi par cilvēka audu un orgānu transplantāciju ir ļoti nozīmīgi un cieši saistīti ar cilvēka cieņas, identitātes un integritātes aizsardzību, kā arī cilvēku tirdzniecības jautājumiem. Tāpēc valstij būtu jo īpaši liela vērība jāpievērš gan ētiskajiem, gan juridiskajiem aspektiem, izstrādājot jaunus normatīvos aktus vai grozot jau iepriekšējos, jo tikai tā var nodrošināt, lai tiesību normas būtu piemērojamas un pildītu savu mērķi.
2. Diskutējamā Latvijas prakse nelikumīgu cilvēku audu un orgānu izņemšanā ir skaidrojama ar sabiedrības neinformētību jeb informācijas trūkumu par šīs jomas specifiku un savu tiesību aktīvu nerealizēšanu. Lielākā sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka miruša cilvēka audus un orgānus transplantācijai var izņemt tikai tad, ja šis cilvēks dzīves laikā tam ir piekritis vai arī, ja pēc viņa nāves piekrišanu ir devuši viņa radinieki.
Valsts uzdevums būtu nodrošināt sabiedrības informēšanu – akciju vai kampaņu veidā, vai uzliekot šādu informācijas sniegšanas pienākumu ģimenes ārstiem.
3. Konvencijai par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai ir kopīgas ne tikai pamatnostādnes, bet arī daudzi ētiskie principi un juridiskie termini. Piemēram, jautājumi par cilvēka audu un orgānu transplantāciju ir ļoti nozīmīgi un cieši saistīti ar cilvēka cieņas, identitātes un integritātes aizsardzību, privātās dzīves aizsardzību, kā arī cilvēku tirdzniecības jautājumiem.
4. Pretēji Bioētikas konvencijai Latvijas normatīvie akti neparedz personai iespēju jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu kļūt par orgānu donoru pēc savas nāves (vai atsaukt savu piekrišanu jebkurai citai medicīniskai manipulācijai, kas skar cilvēka veselību).
5. Atbildība, kas skar jautājumus par cilvēka audu un orgānu izņemšanu, ir paredzēta divos Krimināllikuma pantos – 139. un 1541.pantā. Šie abi KL panti ir vērsti pret cilvēku tirdzniecības apkarošanu tās dziļākajā būtībā, bet par tiem ir piemērojami dažādi sodi. Abu KL 139. un 154.1pantu starpā pastāv būtiskas atšķirības, tāpēc ir jānošķir šo pantu kvalifikācija:
5.1. Lai noziedzīgo nodarījumu kvalificētu saskaņā ar KL 139.pantu, noziedzīgajam nodarījumam ir jāietver šādas speciālās noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, proti, noziedzīgā nodarījuma subjektam ir jābūt speciālajam – ārstniecības personai, bet noziedzīgā nodarījuma subjektīvai pusei – tīšam nodarījumam ar tiešu nodomu izmantot medicīnā nelikumīgi izņemtos audus vai orgānus.
5.2. Savukārt personas audu vai orgānu nelikumīga izņemšana KL 1541.panta izpratnē ir tīšs nodarījums ar tiešu nodomu ekspluatācijas nolūkā veikt cietušās personas audu vai orgānu izņemšanu (visbiežāk orgānus un audus izņem, lai nosūtītu tos uz ārvalsti). Šeit arī nav speciālā subjekta – ārstniecības personas. Tāpat vainīgās personas noziedzīgajās darbībās jākonstatē viena no KL 1542.pantā objektīvo pusi veidojošām pazīmēm.
…
