„Latviešu valoda tagad ir valdošā valoda visās Latvijas valsts un sabiedriskajās iestādēs. Ar to lieliski pieaugusi viņas nozīme tīri praktiskā ziņā: kas Latvijas valstī grib darbā stāties, tam vajag prast latviski runāt un rakstīt.
Uz visa pamatojoties, arī mums no mūsu skolas vispirmajā kārtā jāprasa, lai tā mūsu bērniem dod latviešu valodu, t.i., pilnīgu iespēju šo vissvarīgāko gara dzīves līdzekli izlietot gan savas personiskās, gan arī visas sabiedrības dzīves vajadzībām.”
Šos vārdus 1922. gadā teica Kārlis Dēķens, bet tie attiecināmi uz mūsdienām tā, it kā būtu teikti par mūsu laiku, jo bez latviešu valodas nav Latvijas un nav latvieša.
Latviešu valodas mācību priekšmeta mērķis skolās ir audzināt skolēnos apziņu par latviešu valodu kā vērtību, nācijas kultūras eksistences pamatu, cilvēka personības veidotāju, attīstīt vēlmi apzināti kopt un pilnveidot savu valodu, kā arī rūpēties par latviešu valodas precīzu, normām atbilstošu lietojumu publiskajā telpā, oficiālajā saziņā, bagātināt to un attīstīt. Viens no latviešu valodas kā mācību priekšmeta uzdevumiem ir pilnveidot izglītojamo valodiskās sazināšanās prasmi, māku loģiski, leksiski un gramatiski precīzi izteikt domas, jūtas un gribu gan mutvārdu, gan rakstveida formā. Šīs prasmes attīsta, apgūstot ne tikai valodas sistēmu, bet arī tās funkcionālos aspektus, ortoēpijas, ortogrāfijas un interpunkcijas normas.
Interpunkcijas prasmes ir svarīga valodas kultūras sastāvdaļa. Pieturzīmes gan šķir teikumus vai teikumu daļas citu no citas, gan arī ir svarīgas teksta uztveršanā un iezīmē emocionālos un intonatīvos akcentus. Kad cilvēks raksta tekstu, tas viņam jāprot uzrakstīt gan gramatiski pareizi, gan arī jāspēj atklāt lasītājam iecerēto emocionālo ekspresiju.
Viens no būtiskiem izteikumu ekspresivitātes atklāšanas līdzekļiem ir pieturzīmes. Lai skolēns spētu tās pilnvērtīgi izmantot sava komunikatīvā nolūka īstenošanā, viņam mācību procesā jāapgūst ne tikai pieturzīmju lietošanas nosacījumi, bet arī jāattīsta prasme izvēlēties visiederīgākās no tām. Interpunkcijas prasmes ir jāattīsta, regulāri jāpilnveido un jākopj, tāpēc skolēniem skolā ir jāmācās ievērot rakstīšanas kultūru, kuras būtiska sastāvdaļa ir interpunkcijas lietošanas precizitāte un kvalitāte.
Diplomdarba temata „10. klases skolēnu interpunkcijas prasmju pilnveidošana iespējas latviešu valodas stundās” aktualitāti nosaka tas, ka mūsdienās arvien biežāk nākas saskarties ar to, ka skolēni nepārzina pieturzīmju lietojumu, neievēro interpunkcijas normas. Viņi nepamana teikumā savrupinājumus, iestarpinājumus, iespraudumus un līdz ar to neatdala tos ar atbilstošām pieturas zīmēm. Viena no problemātiskākajām sintaktiskajām konstrukcijām ir divdabja teiciens. Turklāt mūsdienās daļai skolēnu ir negatīva nostāja pret latviešu valodas likumību apgūšanu.
Ar temata aktualitāti cieši saistīta tā problēma - kā pilnveidot 10. klases skolēnu interpunkcijas zināšanas un prasmes. Tā kā pieturzīmes ir teksta būtiska sastāvdaļa, rakstveida saziņas nozīmīgas informatīvās zīmes, tad to pārzināšana un lietošanas prasmju apgūšana ir svarīga mācību satura daļa, bet interpunkcijas kompetence - kulturāla, izglītota cilvēka iezīme.
Diplomdarba mērķis: izpētīt 10. klases skolēnu interpunkcijas prasmju pilnveidošanas iespējas, ņemot vērā skolēnu esošās zināšanas, to pārbaužu rezultātus un grūtības interpunkcijas lietošanā, kā arī lingvodidaktiķu pieredzi.
Pētījuma uzdevumi:
1)noskaidrot jēdziena „interpunkcija” saturu, izpētīt interpunkcijas principus un likumības, balstoties uz zinātniskās literatūras analīzi pētāmā temata ietvaros;
2)apkopot lingvodidaktisko pieredzi, kas vērsta uz skolēnu interpunkcijas prasmju attīstīšanu un pilnveidošanu mācību stundās;
3)izmantojot dažādas metodes un paņēmienus, noteikt 10. klases skolēnu reālo interpunkcijas prasmju līmeni un risināmās problēmas;
4)izmēģinājumdarbības gaitā aprobēt dažāda veida uzdevumus, kas sekmē 10. klases skolēnu interpunkcijas prasmju pilnveidošanu;
5)analizēt iegūtos rezultātus un izstrādāt secinājumus.
Pētījuma hipotēze: 10. klases skolēnu interpunkcijas prasmes ir iespējams pilnveidot, ja skolotājs konstatē skolēnu interpunkcijas prasmju reālo līmeni un formulē problēmu, kuru risina, izmantojot mērķtiecīgi izvēlētas metodes, paņēmienus un mācību uzdevumus.
Pētījuma metodes:
pedagoģiskās un psiholoģiskās literatūras teorētiskā analīze
pedagoģiskā novērošana
anketēšana
praktiskie darbi – testi, diktāti, darbs ar tekstu, tā veidošana un koriģēšana
radošo darbu izpēte
datu apstrāde, apkopošana un analīze.
Diplomdarba teorētisko bāzi veido lingvodidaktiķu, pedagogu, psihologu, lingvistu pētījumi pieteiktā temata kontekstā, piemēram, D. Laivenieces, M. Gavriļinas, G. Bļinova, A. Tekučeva, A. Blinkenas, M. Mozes, B. Ceplītes, L. Ceplīša, L. Valdmaņa, J. Rozenberga, L. Borna, E. Maslo u.c. autoru darbi.
Diplomdarbam ir ievads, 3 daļas, kurās apkopotas teorētiskās atziņas par interpunkcijas jautājumiem, saturu, problēmām un to risināšanas veidiem, raksturota izmēģinājumdarbā iesaistītā klase, aprobējamā materiāla izstrāde, izmēģinājumdarbība, analizēti iegūtie rezultāti un izteikti secinājumi. Diplomdarba ietvaros izstrādātais un mācību stundās aprobētais didaktiskais materiāls ir sekmīgi izmantojams interpunkcijas prasmju un zināšanu pilnveidošanai 10. klasē.
Diplomdarbam pievienoti pielikumi, kuros ir mācību stundās izmantotie materiāli un skolēnu darbu kopijas, kā arī izmantoto avotu un teorētiskās literatūras saraksts.
…
