Taisnīga sabiedrība, kas nodrošina vienlīdzību (vienlīdzība likuma priekšā, politiskā un civilā vienlīdzība) ir demokrātiska sabiedrība. J. Hābermas uzsvēra: „Kā nozīmīgu darbību demokrātijas stiprināšanā integrētas sabiedrības veicināšanu, kuras rezultātā būtu vērojama liela politiskā līdzdalība”1. Tomēr sabiedrības integrācija nav jāsaprot kā ideāls, kas attiecas uz visām sabiedrības grupām. Pēc V. Kimlikas ir atbalstāma imigrantu institucionālā un lingvistiskā integrācija, nevis tikumu, reliģisko uzskatu vai dzīvesstila obligāta pieņemšana, tikmēr nacionālajām minoritātēm ir jāsniedz zināma autonomija.2 Tāpat Ī. M. Janga kritizē integrāciju kā vienveidību, kas neievēro grupu atšķirības.3 Demokrātiskā valstī integrācijas jēdzienu ir jāaizvieto ar ietveršanas jeb inkluzivitātes un atzīšanas jēdzieniem. Sabiedrības grupu, tai skaitā etnisko grupu, attīstību teoriju sniedz identitātes politikas modeļi, kas vērsti uz dažādu sociālo grupu interešu aizstāvību, ar mērķi veidot taisnīgu sabiedrību. Identitātes politiku var uzskatīt kā jaunu politikas zinātnes apakšnozari (attīstījusies pēdējos gados), kas ir atdzīvinājusi normatīvo politikas teoriju un risina mūsdienu politikas teorijas dilemmas: universālisms vs kultūru plurālisms un nedaudz mazāk liberālisms vs komunitārisms.
Latvijā sabiedrības integrācija bija viena no svarīgākajām prioritātēm 7.Saeimas laikā, kad tika veicināta inkluzīva pilsoniskā sabiedrība un kā aktualitāte bija sabiedrības integrācijas programmas izveide, pilsoniskā likuma izmaiņas, kas spētu nodrošināt sabiedrības vienotību, paplašinot pilsoņa iegūšanas iespējas, veidojot integrētu sabiedrību un mazinot politiskās atšķirības etnisko grupu starpā. Lai gan tika veicināta sabiedrības integrācija, tomēr 8.Saeimas laikā joprojām liela sabiedrības daļa nav naturalizējusies. Pēc pēdējiem datiem – 2006.gada 1.janvārī - 20% Latvijas iedzīvotāji ir nepilsoņi, kas lielākoties ir krievvalodīgie (skat. Tabula Nr.1., 53.lpp.), tikmēr arī esošie pilsoņi ne vienmēr efektīvi realizē savas politiskās tiesības. Tātad vēl joprojām ir aktuāla taisnīgas sabiedrības nepieciešamība, jo liela daļa Latvijas iedzīvotāji ir nepilsoņi, kuri nevar efektīvi realizēt politiskās tiesības. Kā ierobežojošus faktorus taisnīgas sabiedrības izveidei var minēt gan politisko kultūru, gan politisko institūciju darbību. Tātad kā viens no ierobežojošiem faktoriem ir arī politisko partiju darbība, kas lielā mērā balstās uz politiskajām nostādnēm. Tāpēc pētot partiju nostādnes, var atklāt identitātes politikas attīstības problemātiku – vai tiek atbalstīta taisnīgas sabiedrības izveide un vai integrācijas mērķis nav vienveidība un atšķirību novēršana, kas ir pretrunā taisnīgas sabiedrības izveidei.…
