Latvijas vēsturē meži ir ieņēmuši un ieņem būtisku vietu Latvijas kultūrvidē. Meža produkcija nodrošina ievērojamu daļu nacionālā ienākuma un tai ir nozīmīgs īpatsvars eksportā. Tāpēc aizsargāt un kopt Latvijas valsts mežu bagātību šobrīd ir ne tikai valsts politikas un likumdošanas īstenotāju pienākums, bet visas sabiedrības kopumā pienākums. Tomēr Latvijas mežu aizsargāšana un saglabāšana nākamajām paaudzēm nav iespējama bez mežu biogrāfijas, bez mežu vēstures pētīšanas un izzināšanas. Jau pagātnē meži ir cilvēku iejaukšanās un cilvēku kultūras veidoti. Pakāpeniski attīstoties sabiedrībai, veidojoties valstiskiem veidojumiem, radās mežu tiesības, kas vēlāk ieguva normatīvu spēku un iekļāvās lielākās iedzīvotāju daļas apziņā.
Mežu likumdošana vienmēr bijusi un ir mežu politikas sastāvdaļa, kas ir juridisko normu kopums, kas regulē meža un cilvēka attiecības. Sevišķi ciešā saistībā mežu likumdošana vienmēr bijusi ar valsts saimniecisko politiku, kas raksturoja tās attīstību. Mežsaimniecības politika ir valsts vai tās ietekmīgu iedzīvotāju grupu saimniecības politikas daļa, valdības līdzekļu un rīcības paņēmienu kopums. Tās nolūks ir veidot mežsaimniecību un virzīt tās attīstību valsts noteiktā gaitā. Tā ir daļa no valsts vispārējās politikas. Mežu politiku un likumdošanu būtiski ietekmē valsts ārpolitika un valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, dabas resursu daudzums un to pieejamība. Nav noliedzama personību vai konkrētu iedzīvotāju grupu ietekme mežu politikā un likumdošanā.
Latvijas mežu likumdošanas pētīšana sarežģījās ar to, ka līdz šim tās vēsture nav speciāli pētīta un turklāt seni vēsturiski likumdošanas akti, piemēram, 1636. gada hercoga Fridriha mežu likums arhīvos pagaidām nav atrasti, bet pieminēts tikai citos likumdošanas aktos.
Latvijas mežu politikas un mežu likumdošanas vēsture ir Latvijas kultūras vēstures un attīstības sastāvdaļa. Mežu likumdošanas pētīšana paver iespēju salīdzināt valstu attīstības līmeni kādā no laika periodiem, parāda kas veicinājis mūsu mežsaimniecības attīstību un kādu procesu ietekmē tā ir izmainījusies.
Senākie folkloras slāņi daļēji ļauj spriest par mežu ieraduma tiesībām jau Senlatvijas teritorijā, kad mežu ieraduma tiesības ne tikai aizsargā mežus, bet nodrošina arī seno līdumnieku un bišu koku turētāju eksistenci. Latviešu tautas dziesmās plaši tiek apdziedāts mežsargs un meža kungi, kā arī ”liela kunga meža sargi”- muižu meža mežsargi, kuri tajās apdziedāti kā principiāli un stingri sava amata darītāji.
Mainoties sabiedriskajām iekārtām un pie dažādām politiskajām situācijām mainījās arī meža apsaimniekošanas metodes un valstiskie uzdevumi, pamatfunkcijām saglabājoties nemainīgi.
No seniem laikiem, mežsaimniecības politika ir harmoniski attīstījusies un bijusi samērā prognozējama. Jau Kurzemes un Zemgales hercogistes mežu likumdošana nebija kādas ārvalsts, piemēram, Zviedrijas, Polijas un Krievijas mežu likumdošanas piemērošana Latvijai, bet galvenokārt izveidojusies uz vietas. …
