20. gadsimts pasaulē aizritējis kā visstraujākais attīstības un arī pagrimuma laiks, kad noteicošās sabiedrībā kļuva ekonomiskās attiecības. Reliģija daļēji zaudēja savu centrālo vietu un priekšplānā izvirzījās citi sociālie institūti. Lai arī mainījušās reliģijas organizacionālās izpausmes, tomēr tā savas pamatfunkcijas veic vēl joprojām.
Mārtiņa Lutera baznīcas reformācija 16. gadsimtā ne tikai veicināja industriālās sabiedrības veidošanos, bet arī tāda fenomena rašanos kā jaunās reliģiskās kustības, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 60., 70. gados. Reliģijas socioloģijā jauno reliģisko kustību attīstība netiek skatīta kā reliģisks fenomens, bet gan kā dažādu sabiedrības sociālekonomisko procesu mijiedarbības rezultāts, kas veicinājis neviennozīmīgu sabiedrības reakciju – gan pozitīvu, gan negatīvu.
Baznīcas sekularizācija, kas plaši izplatīta mūsdienās, daudziem ticīgajiem likusi pārvērtēt kristietības pamatvērtības un dot priekšroku mazākām reliģiskām grupām, kur reliģiskai kopībai un solidaritātei tiek piešķirta liela nozīme. Tā rezultātā kristietības zemēs norisinās otrais protestantisma vilnis ar neskaitāma daudzuma dažādu reliģisko organizāciju rašanos. Baznīcas reakcija uz tādu procesu attīstību ir noraidoša, un visas jaunās reliģiskās kustības tiek definētas kā sektas vai kulti, ar to maldīgi saprotot, kaut kādas mistiskas, noslēgtas grupas, kuru darbība bīstama apkārtējai videi. Tradicionālo konfesiju mācītāji viennozīmīgi tās definē kā sātana iemiesojumus, kā rezultātā, dalība kādā no šīm kustībām tiek klasificēta kā novirze no normām jeb devianta uzvedība.
Viena no jauno reliģisko kustību spilgtām izpausmēm ir reliģiskā organizācija „Jehovas liecinieki”, kuru aizsākumi meklējami 19. gs. beigās ASV, bet kas Latvijā parādās jau 20. gs. 20. gados. Latvijā Jehovas liecinieki ir viena no reliģiskajām minoritātēm, kuri plašākai sabiedrības daļai asociējas ar skandālu 1996. gadā, kad 16 gadus veca meitene atteicās pārliet asinis savas reliģiskās pārliecības dēļ (viņa bija Jehovas lieciniece) un avārijā gūtu traumu dēļ slimnīcā nomira.
Neskaitāmu reliģisko kustību rašanās un pastāvēšana apgrūtina cilvēka iespējas izzināt to darbību, līdz ar to sabiedrībā arvien vairāk sāk cirkulēt nezināmas izcelsmes informācija, kas veicina dažādu mītu un neprecīza priekšstata veidošanos. Bieži vien cilvēku viedoklis par šīm organizācijām balstās uz informāciju baumu līmenī, un noteiktu faktu nepareiza interpretācija noved pie negatīvas attieksmes. Dažādas reliģiskās organizācijas netiek uztvertas kā nozīmīgs resurss sabiedrības attīstībai, kas spēj apmierināt cilvēku garīgās vajadzības un veic sociālās integrācijas un kontroles funkcijas, bet gan kā apdraudējums apkārtējiem un konfliktu avots. Tādējādi pētījuma mērķis ir raksturot Jehovas lieciniekus kā vienu no jauno reliģisko kustību virzieniem, kā arī noskaidrot sabiedrības viedokli par minēto organizāciju un šī viedokļa vērtējumu Jehovas liecinieku vidū.
Pētījuma mērķa sasniegšanai tiek izvirzīti šādi uzdevumi:
1.Analizēt teorētisko materiālu par reliģiju kā sociālo institūtu un tās organizāciju tipoloģiju reliģijas socioloģijā.
2.Analizēt reliģiskā plurālisma kā sociāla fenomena veidošanās cēloņus sabiedrībā.
3.Raksturot reliģisko organizāciju „Jehovas liecinieki” atbilstoši sektas izpratnei socioloģijā un tās viedokli par sabiedrības attieksmi pret viņu reliģisko organizāciju.
4.Apzināt sabiedriskās domas ietekmējošos faktorus jauno reliģisko kustību kontekstā.
5.Noskaidrot sabiedrības viedokli par reliģisko organizāciju „Jehovas liecinieki”.…
