Latvijas Republikas Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likuma pirmajā pantā termins “apdrošināšana” tiek skaidrots kā “apdrošinājuma ņēmēja vai apdrošinātā iespējamā zaudējuma riska nodošana apdrošinātājam”. Savukārt, Amerikas Riska un Apdrošināšanas Asociācijas Apdrošināšanas Terminoloģijas Komisija (Commission on Insurance Terminology of the American Risk and Insurance Association) apdrošināšanu definē nedaudz plašāk: “Apdrošināšana ir nejaušu iespējamo zaudējumu apvienošana kopējā fondā, pārvietojot šādus riskus apdrošinātājiem, kas piekrīt atlīdzināt apdrošinātajiem šos zaudējumus, sniegt citus finansu labumus riskiem iestājoties, vai sniegt pakalpojumus, kas saistīti ar risku.” Lai arī definīcijas nedaudz atšķiras viena no otras, abām tām būtība ir viena – zaudējumu risks no vienas personas tiek nodots citai. Viena no šīm personām ir apdrošinājuma ņēmējs - persona, kas zaudējuma risku nodod, un otra – apdrošinātājs – persona, kas to pieņem.
Vispārējās globalizācijas tendence ir ietekmējusi arī apdrošināšanas un pārapdrošināšanas tirgus, tie arvien lielākā mērā paliek starptautiski, kas nozīmē, ka viena apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līguma noslēgšanā var tikt iesaistītas puses no dažādām valstīm un likumdošanām. Runājot konkrētāk, attiecībā uz Eiropas Savienību, pirmie soļi reāla vienota ES apdrošināšanas tirgus radīšanai tika sperti 1973. gadā, ar pirmās paaudzes apdrošināšanas direktīvu palīdzību radot iespēju brīvi dibināt nedzīvības apdrošināšanas kompānijas. Tādejādi vienas dalībvalsts apdrošināšanas sabiedrība varēja izveidot filiāles vai pārstāvniecības citā dalībvalstī.
Otrās paaudzes ES apdrošināšanas direktīvu galvenais mērķis bija sniegt brīvību apdrošināšanas sabiedrībām veikt industriālo un komerciālo risku apdrošināšanu (īstenots 1999. gadā), kā arī autotransporta apdrošināšanu (īstenots 1992. gadā). Šīs direktīvas ļāva apdrošinātājiem veikt tā saukto “pārrobežu” tirdzniecību (cross-border sales) citās ES dalībvalstīs, kas nozīmē to, ka tika dota iespēja veikt apdrošināšanu citu dalībvalstu teritorijā faktiski bez šajā valsts teritorijā esošas savas pārstāvniecības vai filiāles palīdzības. Lielu komerciālu risku apdrošināšana kopš tā laika nonāca apdrošinātāja dibināšanas vietas valsts kontrolē (home country control). Kas attiecas uz autotransporta apdrošināšanu, tad katrai valstij tika dotas iespējas piemērot atrašanās vietas valsts kontroles principu, ko arī visas valstis izņemot Apvienoto Karalisti un Nīderlandi izmantoja. Otrās paaudzes direktīvām bija nozīmīga ietekme uz komerciālo risku apdrošināšanu. Tādas valstis kā Īrija un Luksemburga izveidoja labvēlīgus apstākļus tādu apdrošināšanas sabiedrību izveidei, kuras varēja veikt bezrobežu/pārrobežu apdrošināšanu ES ietvaros. Jaunu apdrošināšanas sabiedrību rašanās nozīmēja tirgus kapacitātes palielināšanos, kas savukārt noveda pie intensīvas konkurences un cenu krišanās1. …
