Kino demonstrēšanas specifika Madonas rajonā no 1940. līdz 1975.gadam

KOPSAVILKUMS
1. 1940. gadā Madonas rajonā bija 2 privārie kinoteātri, kuri pēc kino nacionalizācijas nonāca Kinofikācijas pārvaldes pakļautībā. Madonas kinodirekcijas pārraudzībā no 1940. līdz 1975. gadam regulāri darbojās seši kinoteātri, no kuriem visveiksmīgākais skatītāju, seansu un naudas plāna izpildē bijis kinoteātris Madonā – „Vidzeme.”
2. Ceļojošo kinoiekārtu skaits Madonas rajonā bija svārstīgs, un to darbības vietas – nepastāvīgas, tomēr 20. gs. 60. gadu beigās, kad kino tīkla attīstība sekmīgi nostabilizējusies, Madonas rajonā darbojās astoņas ceļojošās kinoiekārtas.
3. Augstākais skatītāju apkalpošanas līmenis, kad vairs netika saņemtas sūdzības par kino tīkla darbību, tika sasniegts periodā, kad Madonas rajonā darbojās 49 kino stacionāri, kas ir 20. gs. 70. gadu sākumā.
4. Pēc Otrā pasaules kara tika īstenota ne vien kino propaganda, lai popularizētu kino kā mākslas veidu, bet propaganda caur kino seansiem, kas sākotnēji izpaudās kinorepertuārā, bet vēlāk – kultūras aktivitātēs kinoseansu laikā.
5. No 1955. gada aizvien aktīvāk kinorepertuāru izveidē iesaistījās paši kinomehāniķi, kā rezultātā kinorepertuārs kļuva daudzveidīgāks un propagandas klātbūtne kinorepertuārā mazinājās. Ne vienmēr kinomehāniķi pakļāvās vadības dotajiem rīkojumiem par izpildāmo darbu, tas nereti mazināja propagandu kino seansu ietvaros – propagandējošie referāti un filmas bieži tika nolasīti vai izrādīti tad, kad auditorija jau bija pametusi kinozāli.
6. Galvenais kino reklamētājs bija pats kinomehāniķis, kuram bija jāatbild par kino seansu izziņošanu un reklāmu, atsevišķos gadījumos to darīja vietējie kultūras organizatori. Svarīgākie reklāmas pasākumi bija seansu izziņošana, ielūgumi uz seansiem, tikšanās ar māksliniekiem pirms seansiem, skatītāju izglītošana lektoriju veidā ar kino saistītos jautājumos, kinodraugu klubu izveide un reklāma presē.…