Ievads
Diplomdarba temats „Kultūras tūrisms un tā attīstības iespējas Rīgā” ir aktuāls, jo kultūras tūrisms kļūst par vienu no nozīmīgākajiem tūrisma veidiem pasaulē. Pēdējo gadu laikā kultūras tūrisms ir kļuvis par vienu no visātrāk augošajām tūrisma nišām un paredzams, ka kultūras tūrisms kļūs par vienu no vadošajiem tūrisma veidiem pasaulē. Turklāt svarīgākā kultūras tūrisma mērķauditorija ir seniori un šis ir arī lielākais augošais tirgus segments tūrisma nozarē kopumā.
Rīgai piemīt liels potenciāls kultūras tūrisma attīstībai, jo Rīgā ir pietiekami plašs kultūras tūrisma resursu klāsts, kas līdz šim nav pietiekami izmanots kultūras tūrisma produktu veidošanai. Temata aktualitāti arī pastiprina tas, ka 2014.gadā Rīga kļūs par vienu no Eiropas kultūras galvaspilsētām. Šis tituls Rīgas tūrisma attīstībai un ekonomiskajai izaugsmei ir ļoti nozīmīgs, jo tas sniegs iespēju popularizēt Rīgas tēlu starptautiski un var sniegt vērtīgu ieguldījumu Rīgas atpazīstamības veicināšanai un kultūras tūrisma attīstībai. Diplomdarba mērķis: izpētīt un raksturot kultūras tūrismu un tā attīstības iespējas Rīgā.
Diplomdarba uzdevumi:
• izpētīt kultūras tūrisma jēdzienu;
• izpētīt un raksturot kultūras tūristus Rīgā;
• izpētīt Rīgas kā kultūras tūrisma galamērķa konkurētspēju Eiropā;
• izpētīt esošo kultūras tūrisma piedāvājumu Rīgā;
• izpētīt institūcijas, kas nodarbojas ar kultūras tūrisma attīstīšanu Rīgā;
• izpētīt normatīvos aktus un programmas kultūras tūrismā Rīgā;
• izpētīt kultūras tūrisma attīstības iespējas Rīgā;
• apkopot secinājumus un izteikt priekšlikumus kultūras tūrisma produkta uzlabošanai Rīgā.
Uzsākot pētījumu, diplomdarba autors izvirzīja hipotēzi: kultūras tūrismam ir plašas attīstības perspektīvas Rīgā. Pētījuma noslēgumā autors nonāca pie secinājuma, kas pierāda izvirzīto hipotēzi.
Diplomdarba izstrādē izmantotās pētīšanas metodes:
• Literatūras avotu studijas;
• Statistisko datu apkopošana par kultūras tūrismu un tūristu skaitu pasaulē un Rīgā;
• Elektronisko datu bāžu, tai skaitā EBSCO izmantošana;
• Esošā Rīgas kultūras tūrisma piedāvājuma izpēte izmantojot interneta resursus, ceļvežus, bukletus;
• Padziļinātas intervijas ar 6 institūciju pārstāvjiem, kuras saistītas ar kultūras tūrisma attīstīšanu Rīgā (UNESCO LNK, Valsts aģentūra „Latvijas Institūts”, TAVA, Turisma Koordinācijas un informācijas centrs, Laikmetīgās mākslas centrs, Kultūras ministrija);
• 14 institūciju mājas lapu un normatīvo aktu, dokumentu un programmu izpēte.
1. Kultūras tūrisms un tā būtība
1.1. Kultūra
Kultūra neapšaubāmi ir tūrisma pastāvēšanas pamats. Cilvēki ceļo ne tikai, lai atpūstos un atjaunotu spēkus, bet arī, lai apmierinātu ziņkārību un vēlmi pēc dzīves dažādošanas. Cilvēki vēlas uzzināt kā dzīvo cilvēki apstākļos, kas ir atšķirīgi no viņu pašu. Šo citu cilvēku dzīves veids bieži vien ir neparastāks, izteikts caur reliģiskajiem rituāliem, apģērbu, festivāliem un svētkiem, tradicionālajiem ēdieniem, mākslu un amatniecību, mūziku un deju, folkloru un literatūru kā arī arhitektūru. Šādas kultūras izpausmes atšķir vienu cilvēku grupu vai kopienu no citas un padara dzīvi krāšņāku un interesantāku.
Cilvēki bieži vien ceļo arī ar mērķi redzēt pasaules nozīmīgakos vēstures un arhitektūras pieminekļus, tādus kā Angkoru Kambodžā, Tadžmahalu Indijā, Lielo Ķīnas mūri Ķīnā, Kolizeju Itālijā, arheoloģisko izrakumu vietas u.c., kas ietilpst vēsturiskajā pasaules kultūras mantojumā. Tas nozīmē, ka kultūra izpaužās divos aspektos: mūsdienu cilvēka dinamiskajā dzīvē un pagātnes liecībās. Ir arī tādi tūristi, kas ceļo ar mērķi piedalīties reliģiskajos un nereliģiskajos festivālos, apmeklēt mākslas un muzeju izstādes, mūzikas pasākumus (operu, koncertus, tradicionālās tautas dejas u.c.) kā arī teātrus. Eiropas tūrisma operatori piedāvā šādus ceļojumus ar tādiem nosaukumiem kā „mākslas brīvdienas” vai „izglītojošas brīvdienas” [92., 4. lpp.]. Visas šīs iepriekšminētās tūrisma aktivitātes ietver kultūras elementus, tādēļ, lai varētu izskaidrot kultūras tūrisma būtību un tā nozīmīgumu, nepieciešams izprast to, kas ir kultūra.
Pasaulē pastāv dažādas kultūras definīcijas, tomēr Pasaules kultūras konferencē, kas norisinājās Meksikā, 1982.gadā, tika pieņemta kultūras definīcija, kas tiek lietota visos nozīmīgākajos starptautiskajos kultūrpolitikas dokumentos. Šo kultūras definīciju ir atbalstījušas 190 ANO dalībvalstis, 2003.gadā pieņemot Apvienoto Nāciju Izglītības, Zinātnes un Kultūras Organizācijas (UNESCO) Vispārējo deklarāciju par kultūras daudzveidību [35., 4. lpp.]. Saskaņā ar šo definīciju kultūra plašākajā nozīmē ir visu to īpašo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas raksturo kādu sabiedrības grupu vai kopienu. Tā ietver ne tikai mākslu un literatūru, bet arī dzīves veidu, cilvēka svarīgākās pamattiesības, vērtību sistēmu, tradīcijas un uzskatus. Kultūra cilvēkiem sniedz iespēju saprast un pieņemt sabiedrības morāles un uzvedības normas, cilvēcību un saskatīt patiesās vērtības. Caur kultūru cilvēks sevi izpauž, rada mākslas darbus, kā arī atklāj un uzlabo savas nepilnības [87., 1. lpp.].
…
