-
Latvijas lauksaimniecība ceļā uz Eiropas Savienību
Nr. | Chapter | Page. |
IEVADS | 3 | |
1. | Eiropas savienības LAUKSAIMNIECĪBA | 5 |
1.1. | Eiropas Savienības veidošanas vēsture | 5 |
1.2. | Eiropas Savienības lauksaimniecības politika | 20 |
1.2.1. | Kopējās lauksaimniecības politikas izveidošanās | 20 |
1.2.2. | Kopējās lauksaimniecības politikas reformas | 26 |
1.2.3. | Kopējās lauksaimniecības politika ES paplašināšanas kontekstā | 31 |
1.2.4. | Kopējās lauksaimniecības politikas perspektīvas | 33 |
1.3. | Eiropas Savienības lauksaimniecības produkcijas tirgus | 39 |
2. | LAUKSAIMNIECĪBA LATVIJĀ | 51 |
2.1. | Latvijas lauksaimniecības produkcijas tirgus | 51 |
2.2. | Privatizācija un tās ietekme uz lauksaimniecības ražošanu | 62 |
2.3. | Lauksaimniecības loma Latvijas perspektīvajā attīstībā | 65 |
2.4. | Iestāšanās ES: ietekme uz lauksaimniecības attīstību | 71 |
2.4.1. | Lauku attīstības pasākumi pēc iestāšanās ES | 67 |
2.4.2. | Iestāšanās sarunu rezultāti | 75 |
SECINĀJUMI | 79 | |
PRIEKŠLIKUMI | 82 | |
IZMANTOTA LITERATŪRA | 85 |
Latvijā Zemkopības ministrija nav pati pievilcīgākā vieta politisko partiju programmu īstenošanai, tās labprātāk izvēlas ministrijas, kur reformas jau ir sāktas un kur infrastruktūra ir daudzmaz sakārtota. Jāsaka, ka lauksaimniecība Latvijā ir atstāta pabērna lomā - ņemot vērā plašās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, valdība tomēr vairāk atbalsta tranzītu un citas peļņu nesošas nozares.
Savā darbā es gribu izpētīt kopējās lauksaimniecības politikas veidošanas procesus un problēmas Eiropas Savienībā; izpētīt lauku stāvokli Latvijā, problēmas, ar kurām valsts sastopas pēc neatkarības atgūšanas. Savā darbā es gribu izanalizēt to, kas jau ir padarīts un kā tas ietekmēja tagadējo stāvokli, piemēram zemes reforma (tās plusi un minusi), privatizācija (tās dinamika no 1992.g. līdz mūsdienām). Liela loma valsts attīstībā ir ārējai tirdzniecībai, tāpēc savā darbā es gribu izanalizēt lauksaimniecības produkcijas eksporta un importa apgrozījumu un tās dinamiku deviņdesmitajos gados.
Un, beidzot, novērtēt Latvijas iespējas pievienoties Eiropas plašajam lauksaimniecības produktu tirgum. Atzīmēt kas vēl ir jādara, kā jādara, cik daudz ir jādara, lai kļūtu par Eiropas savienības sastāvdaļu un parādīt, ka Latvija nav bezpalīdzīga valsts un tā var padarīt daudz ko.
Veicot darba izvirzītas problēmas analīzi tika izvirzīts šāds mērķis - analizēt Latvijas iespējas kļūt par Eiropas Savienības sastāvdaļu un ar tādu attīstību konkurēt ar citām valstīm.
Lai īstenotu izvirzīto mērķi, tika noteikti šādi darba uzdevumi:
veikt Eiropas lauksaimniecības attīstības analīzi;
veikt Latvijas lauksaimniecības attīstības analīzi;
izpētīt Eiropas un Latvijas attīstības posmus.
Uzdevumu atrisināšanai tika pielietotas vairākas metodes. Piemēram, vietējo iedzīvotāju aptaujas metodes, tās analīze, teorētiskās literatūras, likumdošanas aktu un statistisko materiālu analīze un pētīšana, materiālu sakopšana un sagrupēšana un citas metodes.
Darbā tika izmantota literatūra no daudziem avotiem. Internetā tika izmantotas Latvijas un Eiropas laikrakstu datu bāzes, Zemkopības Ministrijas datu bāzes. Vēl tika izmantoti dati no statistikas gadagrāmatām, periodiskiem izdevumiem, bukletiem.
Hipotēze: Latvija ir spējīga būt pilntiesīga Eiropas Savienības sastāvdaļa un ar tādu attīstību konkurēt ar citām valstīm.
Darbā iegūtas vairākas novitātes. Piemēram iestāšanās sarunu analīzē, potenciālā ES atbalsta ārējā tirdzniecībā analīzē un lauku attīstības pasākumu pēc iestāšanās ES analīzē.
Darbā pielietotas vairākas pētījumu metodes, piemēram, sintēze un analīze, un vairāki paņēmieni, piemēram, ekonomiskā salīdzināšana.
Darbs aprobēts DU Ekonomikas katedras 2003.gada 6.maija zinātniskajā konferencē.
Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija paraksta Parīzes līgumu, ar kuru tiek nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK).
Līgums stājās spēkā 1952. gada jūlijā. Tādējādi tika izveidots kopējs tirgus tā laika industriālajai sabiedrībai vissvarīgāko izejvielu jomā. EOTK regulēja ražošanas apjomus (piecdesmito gadu sākumā tirgū bija tērauda pārprodukcija un ogļu deficīts), nodrošināja dalībvalstu regulāru apgādi, veicināja ražošanas modernizāciju un paplašināšanu.
1957. gada 25. marts.
Šīs pašas sešas valstis paraksta Romas līgumus, izveidojot Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Eiratoms).
EEK līgums tika noslēgts, lai veicinātu kopienas valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos, novērstu karu, pastiprinātu mieru, demokrātiju un stiprinātu eiropiešu vienotību.
1967. gads.
Tiek nodibināta Eiropas Kopiena (EK), apvienojoties EOTK, Eiropas Atomenerģijas kopienai un EEK.
Eiropas Savienības paplašināšanās
1970. gadā sākās pirmās sarunas par jaunu dalībvalstu - Dānijas, Īrijas, Norvēģijas un Lielbritānijas, uzņemšanu Kopienas sastāvā. 1972. gada 22. janvārī tiek parakstīts līgums par šo valstu pievienošanos Eiropas Kopienai, tomēr 1972. gada 25. septembrī Norvēģija referendumā šo pievienošanos noraidīja.
1979. gads - tiek parakstīts līgums par Grieķijas pievienošanos.
1981. gads - Grieķija kļūst par pilntiesīgu dalībvalsti.
1986. gadā - Eiropas Kopienai pievienojas Spānija un Portugāle.
1995. gada 1. janvārī par Eiropas savienības dalībvalstīm kļūst Austrija, Zviedrija un Somija.
1979. gadā aizsākas sarunas par Eiropas valūtas sistēmu, stabilas valūtas zonas izveidošanu un ciešāku valūtas savstarpējo piesaisti.
1983. gadā Štutgartē EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas savienību, uzsverot vajadzību vēl ciešāk sadarboties likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā. Šī deklarācija bija svarīgs solis Eiropas tālākajā integrācijā, un uz tās pamata tika gatavots Vienotās Eiropas Līgums (VEL) un Māstrihtas līgums.
1984. gadā Eiropas Parlamentā tiek izvirzīts priekšlikums dibināt Eiropas Kopienu ar vienotu ekonomisko un valūtas politiku, ārpolitiku un sabiedrisko politiku kopā ar sociālo un veselības politiku.
1985. gadā EK Padomē Milānā tiek izvirzīti vairāki priekšlikumi:
izveidot ekonomisko telpu bez robežām;
pastiprināt Eiropas politisko zonu, ietverot drošību un aizsardzību;
paplašināt Eiropas Parlamenta (EP) tiesības.
1987. gadā stājas spēkā Vienotās Eiropas Līgums (VEL).
Tā mērķis bija radīt tiesisku ietvaru Eiropas iekšējā tirgus izveidošanai un pastiprinātai sadarbībai vides aizsardzības, pētniecības un tehnoloģijas politikas jomās. Tādējādi Eiropas politiskā sadarbība guva tiesisku pamatojumu.
1990. gadā Romā notika divas starpvaldību konferences ar mērķi izstrādāt pasākumu programmu, lai Eiropā izveidotu:
Ekonomisko un valūtas savienību un
Politisko savienību.
1992. gada februārī Māstrihtā tiek parakstīts Eiropas savienības līgums, kurā tika fiksēti iepriekšējo starpvaldību konferenču rezultāti. Turpmāk šis dokuments tiek nosaukts par Māstrihtas līgumu.
1993. gada 1. novembrī Māstrihtas līgums stājas spēkā, un ar to tiek nodibināta Eiropas savienība.
1996. gada 21. -22. jūnijs. Florencē darbu sāk ES Starpvaldību konference.
Šajā starpvaldību konferencē viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem ir ES tālākā attīstība un paplašināšanās Austrumu virzienā.
1997. gada jūlijā Amsterdamā sāk darbu kārtējā ES starpvaldību konference, kurai bija jāizšķiras par tālāku ES politisko un ekonomisko integrāciju, kā arī par ES tālāko paplašināšanos austrumu virzienā.
1997. gada 16. jūlijā tiek publicēts Eiropas Komisijas viedoklis - sākt sarunas par pievienošanos ES tikai ar piecām valstīm (Čehija, Igaunija, Kipra, Polija, Ungārija), kuras tam esot “visgatavākās”. Šo lēmumu 1997. gada decembrī akceptēja arī ES Padome.
Šobrīd uz iestāšanos ES pretendē 12 valstis - Polija, Ungārija, Čehija, Slovakija, Slovēnija, Rumānija, Bulgārija, Baltijas valstis Kipra un Malta. Septiņas no tām - Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Igaunija, Latvija, Malta un Kipra, domājams, kļūs par Eiropas savienības dalībvalstīm jau līdz 2006. gadam (t. s. ”Pirmā viļņa” valstis).
Eiropas savienības budžets un tā veidošanās pamatprincipi
ES budžets un tā veidošanās
ES budžets faktiski ir lēmumu komplekss, kas paredz, kad un cik naudas būs pieejams ES mērķu īstenošanai. To izmanto ne tikai pašas ES darbības izdevumu segšanai, bet arī dažādu Eiropas integrācijas procesu nodrošinošo programmu finansēšanai.
ES budžets nav pilnīgi klasiska budžeta paraugs, tam nav fiskālās politikas un nav aizņēmumu. Ir noteikts, ka budžetam ir jābūt sabalansētam un līdz šim brīdim nav notikusi deficīta finansēšana.
ES budžeta tiesiskais pamats ir tā sauktā Finansu vadlīnija.
Vēl šobrīd pēc to veidošanās un izmantošanas virzieniem izšķirami divi dažādi ES budžeti:
kopējais ES budžets un
Eiropas Ogļu un tērauda apvienības budžets.
Pēdējais tiek veidots no šo nozaru ražotāju atskaitījumiem Eiropas Komisijai, neizejot dalībvalstu starpniecību. Tomēr tā apmērs salīdzinoši nav liels. 1992. gadā tas bija 484 milj. ECU, kur tikai 1/3 veidojās kā uzņēmumu maksājumi. Pārējo summu deva jau esošo kapitalizēto resursu sniegtā peļņa. …
ES un Latvijas lauksaimniecības politiku slīdzināšana
-
Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas ietekme uz piena un piena produktu eksportu Latvijā
Term Papers64 Economics, Cooking, Food Processing, International Organizations
- Latvijas lauksaimniecība ceļā uz Eiropas Savienību
- Nodokļu aplikšanas problēma kā Latvijas integrācijas Eiropas Savienībā faktors
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!AS "Latvijas Unibanka" kredītpolitikas realizācijas analīze reģionālajā griezumā
Term Papers for university62
-
Cenu politika un tās nozīme Latvijas tūrisma uzņēmumos
Term Papers for university99
-
Latvijas muitas politika, tās darbības izvērtēšana un attīstība
Term Papers for university70
Evaluated! -
Latvijas nedzīvības apdrošināšanas tirgus ekonomiskā analīze
Term Papers for university72
-
Latvijas Republikas nodokļu sistēmas pilnveidošana
Term Papers for university67