Domājot par valsti kā sabiedrības organizācijas formu, jebkuras suverēnas valsts galvenie pamatelementi ir: teritorija, valdība, kas spēj kontrolēt procesu norises savā teritorijā un pats nozīmīgākais - iedzīvotāji, kas ir galvenais un vienīgais attaisnojums valstij. Tomēr jābūt noteiktam personu lokam, kas ar konkrēto valsti būtu saistīti tādā mērā, ka būtu tiesīgi noteikt šīs valsts konstitucionālos pamatus.
Katrā valstī “konstitucionālo tiesību regulēšanas priekšmets ir valsts varas institūtu organizācijas principi un funkcionēšanas kārtība, pilsoņu tiesiskais stāvoklis, kā arī viņu savstarpējās attiecības ar valsti”1, piebilstot, ka tieši valsts pilsoņi ir tie, kas nosaka šo varas institūtu organizācijas principus un funkcionēšanas kārtību.
Savā darbā esmu pētījis pilsonības kā valsts institūta attīstību Latvijas Republikā, sākot no valsts neatkarības pasludināšanas līdz mūsdienām. Maģistra darbu esmu sadalījis trīs daļās: Pirmajā daļā aplūkota pilsonības institūta teorētiskā puse - jēdziens, terminoloģija, pilsonības iegūšanas veidi un vispārējie principi, kā arī pilsonības iegūšanas regulējums ārvalstīs. Tā darīju, lai šā darba lasītājam būtu saprotamāki viedokļi un kritika pilsonības reglamentācijas jautājumā, ko savulaik izteica gan pašmāju, gan citu citu valstu politiķi un starptautiskās organizācijas.
1. Pilsonības institūts un pilsonības iegūšanas vispārējie principi
Pilsonības jēdziens pazīstams jau sen, un tas sevī ietvēra un joprojām ar to saprotam personas īpaši ciešu tiesisku saiti ar konkrētu valsti. Šajā nodaļā aplūkošu pilsonības jēdziena teorētisko pusi – jēdzienu, lietoto terminoloģiju, kā arī pilsonības iegūšanas un zaudēšanas veidus un galvenos principus, lai varētu izdarīt secinājumus par pilsonības tiesisko reglamentāciju Latvijas Republikā.
1.1. Pilsonības jēdziens un termini
Daudzās valstīs ar pilsonību apzīmē personas, indivīda pilnu un atbildīgu, laikā un telpā noturīgu tiesisku saikni ar konkrētu valsti. Pilsonības institūts reglamentē pilsoņa statusu valstī. Bet tikai patiesi demokrātiskā, tiesiskā valstī, pilsoņa un valsts saiknes saturu veido abpusēju tiesību, pienākumu un atbildības kopums.
Personas valsts tiesiskajai saiknei raksturīgākās iezīmes ir nepieciešamība, noturīgums un nepārtrauktība. Valsts nevar eksistēt bez stabiliem pastāvīgiem sakariem ar iedzīvotājiem, kuru vairākums ir valstij pastāvīgi uzticīgi pilsoņi. Valsts, savukārt, saviem pilsoņiem garantē visaugstāko iespējamo tiesību kompleksu, kas tādā apjomā nav pieejams citiem valsts iedzīvotājiem. Pilsonības noturīgums laikā nozīmē to, ka personas pilsonība darbojas pastāvīgi no personas dzimšanas līdz nāvei vai arī no pilsonības iegūšanas līdz zaudēšanai un nodrošina pilsonības institūta praktisko funkcionēšanu. Tas pats attiecināms arī uz pilsonības noturīgumu telpā, kas nozīmē to, ka persona nepārstāj būt attiecīgās valsts pilsonis arī tad, kad viņa uz laiku vai pavisam atstāj savas valsts teritoriju.1 Savukārt, personas noturīga juridiskā saikne ar noteiktu valsti nozīmē to, ka personai ir noteiktas tiesības un brīvības - gan politiskās, civilās, gan arī sociāli ekonomiskās, kultūras un arī solidaritātes tiesības, kā arī noteikti pienākumi pret šo valsti, tās sabiedrību, līdzcilvēkiem. Tāda persona ir pakļauta valsts suverēnajai varai un bauda tās aizsardzību, lai kur tā atrastos.…
